"Es gribētu, lai šeit tiktu izveidota Silīcija ieleja Daugavas krastos..."

RTU Zinātniskās bibliotēkas darbinieces Lāsma Zariņa un Sarmīte Krauze sarunā ar  RTU Tālmācības centra vadošo pētnieci, doktori Mēriju Jirgensons.

Aicinām Jūs nedaudz pastāstīt par savu dzīvi...Kā Jūs aizbraucāt un atgriezāties  Latvijā, kā Jūsu dzīves ceļš ir vijies?

Pāvila baznīca

Es esmu dzimusi 1943.gadā Latvijā, Rīgā. Kristīta Pāvila baznīcā, baznīcas arhīvos ir ziņa par šīm kristībām. Mēs bijām domājuši, ka  Rīgu un Latviju neatstāsim. Pašā beidzamajā mirklī mana mamma izdomāja, ka tomēr labāk atstāt Rīgu un braukt uz Ventspili un atgriezties pēc kara. Mēs cerējām, ka robeža mainīsies un ka mēs varēsim braukt atpakaļ. Bet tas tā nenotika un mēs braucām tālāk uz Vāciju 1944.gada oktobrī vai novembrī.  Vai jūs variet iedomāties kā Vācija izskatījās? Tur bumbas krita visu laiku – tas bija 1944./1945.gada ziemā un pavasarī. Lϋbeck), Ziemeļvācijā. Tā palika par angļu zonu un, kā jūs zināt, Rostoka, kura ir Lībekai ļoti tuvu, bija padomju Krievijas zonā. Tie bija  tikai kādi 20 km.
Mana mamma bija strādājusi Izglītības ministrijā pie Draudzīgā Aicinājuma, tajā laikā sievietēm tas bija augsts postenis.
Šis darbs bija saistīts ar grāmatām, vai ne?

Eϋtin

Jā, mūsu ģimenē visiem patika grāmatas. Tāpēc es ļoti agri sāku lasīt,  apmēram 4 gadu vecumā (apm. 1947.g.). Vācieši bija ražīgi izdevēji drīz pēc kara. Latviešu valodā iznāca Vinnijs Pūks (Winnie the Pooh), Kriksis un Pīkstīte, Pelīte no Jāņa Širmaņa, Latviešu tautas pasakas utt. Vāciski bija brāļu Grimmu pasakas, arī tādas grāmatas kā Der Struwwelpeter. Es vienlaicīgi mācījos latviski un vāciski, kaut vācu valodu esmu diezgan daudz aizmirsusi.

Bēgļu nometnē Vācijā arī netika aizmirsta literatūra. Cilvēki mēģināja sevi apliecināt ar garīgo dzīvi.  Parādījās kori, kā vienmēr pie latviešiem, koncerti un teātri. Bija daudz apdāvinātu cilvēku.
Mana mamma strādāja bēgļu nometnes administrācijā, sākumā Lībekā, vēlāk Oitīnā (Eϋtin). Abas Ziemeļvācijā, tuvu viena otrai. Pēc kara vācu naudai nebija vērtības un mammai maksāja ar Camel cigarettes un Hersey bars (Amerikāņu cigaretes un šokolāde). Pēc kara tā bija īsta nauda. Omamma, kura bija Baltijas vāciete un runāja labi vāciski, ar tām devās pie vācu lauciniekiem un iemainīja pret kartupeļiem, burkāniem, kādreiz kādu speķa gabalu vai pat vistu.

Karl Marija von Weber

Oitīnā ir viena maza vieta, starp Lībeku un Ķīli (Kiel), uz ziemeļiem. Es  1994.g. apciemoju šo vietu – smuka, maza pilsētiņa, viņu sauc Rosenstadt Eϋtin. Tā nebija bumbota. Kāpēc? Tāpēc, ka tuvu bija Dānijas robeža un amerikāņi negribēja, lai cieš Dānija. Tur mēs dzīvojām kādus 7 gadus. Es sāku tur iet vācu skolā, sākumā latviešu bērnu dārzā un tad  pirmajās klasēs. Oitīna ir dzimtā vieta komponistam Kārlim Marijai Vēberam (Karl Marija von Weber).
Un izbraukšana uz Ameriku…
Mana mamma, omamma un es devāmies tālāk uz Ameriku 1951.gada novembrī ar amerikāņu karavīru transporta kuģi. Mammas māsa un viņas ģimene jau agrāk bija devušies uz Ameriku. Mamma gribēja, lai ģimene paliek kopā. Par iemeslu kalpoja arī tas, ka Vācijā bija notikušas lielas izmaiņas. Bēgļu nometnes solīja ar laiku likvidēt un, saprotams, ari administrāciju, kur mana mamma strādāja. Mamma vēl paspēja saņemt īstu algu, jo nāca jaunā valūta, jaunā vācu marka – 4 pret 1$. Bet tā bija ļoti maza. Mana mamma baidījās par Vācijas pēckara stāvokli un darba iespējam. Tāpēc ar lielu nožēlu mamma izlēma braukt uz Ameriku. Viņai Vācija ļoti patika, īpaši Oitīna. Tā mēs izbraucām uz Ameriku. Vēlāk izrādījās, ka rietumu Vācija strauji gāja uz augšu un jau 1960-tajos gados piedzīvoja Wirtschaftswunder (strauju ekonomisku augšupeju), bet to mēs tajā laikā nezinājām. Vācieši tūlīt pēc Maršala plāna (Marshall Plan) pieņemšanas ķērās pie darba. Vācieši cilvēkus uz ielas neatstāja, visi bēgļi dabūja darbu un labus dzīvokļus.
Par nometnēm - galvenais ir tas, ka mums bija samērā labi, jo mamma ļoti labi zināja vācu valodu un viņai darbs bija administrācijā. Bet vietu, kur mamma strādāja, likvidēja un vācieši paši to pārņēma. 1948. gadā Vācijas rietumu daļa kļuva par Vācijas Federatīvo republiku – angļu, amerikāņu un franču zonu. Tika dibināta arī Vācijas demokrātiskā republika jeb Austrumvācija, kas bija padomju Krievijas pakļautībā. Tad tur bēgļu nometnes likvidēja.
Man bija 8 gadi, kad mēs pārcēlāmies uz Ameriku. Mēs dabūjām Amerikāņu atbalstītājus (sponsorus) Vestvirdžīnijā (West Virginia), man liekas, caur Luterāņu baznīcu. Uz Vestvirdžīniju jau bija aizbraukusi mammas māsa ar savu ģimeni. Mums līdzi bija Omamma (mammas mamma), kas ilgus gadus ar mums dzīvoja.

Vārti Latviešu centrā GAREZERS Mičiganā

Vestvirdžīnija bija ogļraktuvju zeme. Tur bija diezgan drūmi skati, bet mūsu sponsori bija ļoti labi un izpalīdzīgi, kaut arī viņi īsti nesaprata, ko mēs bijām pārdzīvojuši. Mana mammas māsa ar ģimeni - onkuli un brālēniem - dzīvoja pie lauku fermeriem būdiņā. Mana tante to mēģināja  padarīt omulīgu. Mēs dzīvojam pilsētā, stabilā mājā, bet manai mammai tur bija vientuļi un drūmi. Viņa teica, ja būtu kādu latvieti redzējusi, viņa būtu viņam kritusi ap kaklu. Manai mammai bija draugi no Vācijas nometnes laikiem Kalamazū, Mičigānas štatā  (Kalamzoo, Michigan).

Western Michigan University

Tā caur pazīšanos mēs nokļuvām tur. Kalamazū pilsētā ir latviešu centrs, kura darbības sākums datējams ap 1948.gadu. Viņi  iegādājās Garezeru (Long Lake), kurš ir netālu no Kalamazū. Tajā vietā es uzaugu. Tur es ieguvu  savu pirmo bakalaura grādu Vesternmičigānas universitātē (Western Michigan University) vēsturē.
Tātad Jūs labi zināt 3 valodas?
Vācu valodu es diemžēl esmu diezgan aizmirsusi. Varu to vēl saprast un  nedaudz runāt. Bet tad, kad es kaut ko mēģinu parunāt vāciski ar vāciešiem, viņi paskatās, paklausās un atbild man angļu valodā. Man ir žēl, ka nav vairs tā valoda tik dzīva. Žēl un tā ir pašas vaina, jo valodu vajag praktizēt, citādi tā pazūd. Man šķiet, ka cilvēki no mazām zemēm - kā latvieši un šveicieši, var lepoties ar to, ka viņiem ir jāzina vairākas valodas, jo ar to tiek bagātināta pašu kultūra. 
Šo dzīves stāstu mums ir ļoti interesanti dzirdēt.
Daudzi bēgļi piedzīvoja līdzīgu likteni, un ne tikai latvieši. Man vajadzētu satikties ar citiem ārzemju latviešiem un apkopot atmiņas par nometņu laiku. Par to nav daudz rakstīts. Dzīve nometnēs bija visāda. Mēs bijām priecīgi, ka bija kaut kāds jumts virs galvas. Es atceros, kā pēc kara Vācija izskatījās. Drupas... Drupas, cik tālu vien acis var redzēt. Mēs bijām zaldātu nometnēs Ziemeļvācijā. Tur zaldāti nebija, tur bija pilns ar bēgļiem. Bēgļi bija pa visu Vāciju no visurienes.
Vai latvieši turējās kopā?
Jā, latvieši turējās kopā, visas etniskās grupas turējās kopā. No paša sākuma bija teātri, izrādes un koncerti. Tur bija daudz cilvēku, kuri bija izskoloti mūzikā, arī aktieri. Kultūras dzīve bija ļoti aktīva. Manai mammai bija augsti izglītoti draugi. Bija cilvēki ar ļoti skaistiem rokrakstiem, kuri dzejoļus, ko latviešu karavīri bija rakstījuši par karu, ar roku pārrakstīja  un vēlāk novilka ar rotatoru. Tad pa nodaļām salika grāmatu kopā. Tas bija liels darbs, bet cilvēki bija motivēti to darīt. Tās kultūras lietas bija tikpat svarīgas kā maize.
Cilvēki domāja, ka viņi varēs atgriezties…
Jā viņi visi ticēja, jā...
Mani pirmie Amerikas iespaidi ir no Kalamazū. Manā bērnībā tā bija tāda maza provinciāla vieta, smuka pilsētiņa. Tagad ir ļoti mainījusies. Mammai tur patika. Cilvēki teica: brauc uz Čikāgu, jo Čikāga nav tālu un tur ir vairāk iespēju. Bet viņa teica, ka vienam bērnam augt ir labāk mazā pilsētiņā. Jaunībā man tā šķita maza, provinciāla vieta un es aizbraucu uz Ņujorku. Tur man bija draugi, es tur nodzīvoju diezgan ilgi, kādus 13 gadus. Tur es darbojos Prata institūtā (Pratt Institute) un ieguvu maģistru bibliotēkzinātnē un maģistru vēsturē Huntera Koledžā (Hunter College). Es strādāju  Ņujorkas pilsētas sociālā dienesta juridiskajā pārvaldē. Caurskatīju un analizēju likumprojektus pirms tie kļūst par likumiem pilsētai, rakstīju mūsu iestādes attieksmi pret  likumprojektiem. Tas bija interesanti, vienu brīdi pat domāju iet mācīties tiesību zinātnes. Bet izlēmu par labu vēsturei, ko jau biju studējusi.

Viena no Brauna Universitātes ēkām

Man laimējās, ka mani uzņēma vairākās labās universitātēs, ieskaitot Brauna universitāti (Brown University). Tā atrodas Rodailendā (Rhode Island). Tas ir mazākais štats Amerikā, ziemeļos no Ņujorkas (New York) un Masačūsetas (Massachusetts) štata, kurš ir blakus, un ir to tā kā apkampis. Universitātēs bija augstas prasības un tas bija spēcīgs izaicinājums. Ar diezgan stipru  piepūli es ieguvu doktora grādu vēsturē.
Pastāstiet par savu  tēvu.  Viņš bija palicis Latvijā?
Mans tēvs palika Latvijā, un viņu izsūtīja padomju vara uz Tālajiem austrumiem. Ap 1950.g. viņu atbrīvoja un viņš devās atpakaļ uz Latviju. Ceļš uz mājām ilga kādus 3 mēnešus. Tas bija ļoti traģiski, jo mēs tur vairs nebijām. Pēc laika viņš dibināja sev jaunu ģimeni. Man bija pusbrālis, viņš agri mira, ir  pusmāsa, viņa ir skolotāja. Es tēvu nesatiku līdz 1989.gadam, bija pagājuši vairāk kā 40 gadi.
Par Latviju...
1989.gadā es pirmo reizi atbraucu uz Latviju, lai iepazītos ar saviem radiem šeit, ar pusmāsu, bet visvairāk ar savu tēvu. Viņš bija leģionārs un izsūtīts uz Sibīriju Vladivostokas tuvumā. Tur bija siltāks, nekā polārajā lokā, un viņš izturēja Sibīriju. Es viņu satiku jau kā vecu vīru. Viņam bija 80 gadi, man bija pāri 40. Atbraucu ar tūrista vīzu, tas bija dārgs ceļojums. Satiku tēvu un mēs abi nezinājām, ko teikt. Viņš bija tāds kautrīgs un atturīgs. Bet jau tikšanās beigās viņš teica – nu nāc atpakaļ, mans bērns ir mans bērns. Viņš man sāka daudz rakstīt. Es vasarās braucu ciemos. Tad kādu laiku mācīju Latvijas Universitātē Amerikas kultūras vēsturi (American Studies). Vēlāk uzzināju, ka Atim Kapeniekam ir vajadzīgi angļu valodas speciālisti. Ar laiku Atis izveidoja doktorantu skolu. Man piedāvāja darbu, bet bija problēmas, jo esmu Amerikas pilsone. Darba atļaujas nokārtošana 2007.g. bija ļoti sarežģīta, tā bija pilnīgi briesmīga. Bija vienalga, ka esmu dzimusi Latvijā. Ar lielām grūtībām ieguvu pastāvīgo uzturēšanās atļauju, jo mani vecāki bija Latvijas pilsoņi pirmās Latvijas Republikas laikā. Jā, man pašlaik ir uzturēšanās atļauja. Es zinu, ka tagad ir likums, ka ar 1.oktobri (2013.) var iesniegt dokumentus dubultpilsonībai. To vēl neesmu izdarījusi, bet domāju par to. Ko es šeit daru? Es palīdzu Atim Kapeniekam ar doktorantu skolu un ceru, ka varēšu vairāk palīdzēt ar angļu valodu, ar rakstīšanu, ar savām zināšanām.
Jūs varētu pastāstīt par bibliotēkām šeit un Amerikā.... Kādi salīdzinoši mēs esam?

Jay Walker's Private Library, USA

Es domāju, ka jūs ļoti mēģiniet. Jums nav tie līdzekļi naudas ziņā, kas ir Amerikā. Bērnībā un jaunībā es gandrīz dzīvoju publiskajā bibliotēkā Amerikā. Mūsdienās tur ir ļoti daudz datubāzes un dažādi materiāli pieejami. Man ļoti žēl, ka šeit nav JSTOR, tur ir visādas labas lietas. Jums ir EBSCO un Scopus, bet jums, saprotams, nav viss. Jums arī nav Thomson Reuters, tā skaitās ļoti laba. Lai atrastu materiālus, jūsu bibliotekāres ļoti palīdz. Starpbibliotēku abonements (6 €) nav dārgs, bet dod iespēju saņemt labas grāmatas no citām pasaules bibliotēkām. Vēl ir daudz materiālu, kam nevaram šeit tikt klāt. Bet ir daudz, daudz labāk kā te bija 90-tajos gados. Diemžēl bibliotēkas ir pirmās, kur kaut ko „nogriež”.
Es gribētu redzēt, ka krājumi uzlabojas, bet grāmatas un žurnāli ir tik bezkaunīgi dārgi. Cenas ir gājušas uz augšu un ir baigi uzskrūvētas. Jums ļoti jāizvēlas, kādus žurnālus un grāmatas pirkt. Ja būtu biljonāri, kuri nodibinātu fondu grāmatām un žurnāliem un uzdāvinātu bibliotēkām, tas būtu jauki. Jūs bibliotēkā ļoti mēģiniet un tikai līdzekļu trūkuma dēļ informācijas resursi nav tik plaši kā to varētu vēlēties.
Galvenais ir informācijas trūkums?
Jā, tā nav vienmēr pieejama. 
Mēs saprotam, ka informācija tiek piedāvāta labi, bet tās ir par maz.
Tāpēc diezgan daudzi no jūsu zinātniekiem ir iemācījušies citos veidos iegūt informāciju. Man ļoti palīdz, ka es varu no mājām skatīties datubāzes un atrast, ko man vajag.
Kāds ir Jūsu viedoklis par autortiesībām, par plaģiātismu?
Plaģiātismu pilnīgi noliedzu, tam nevajadzētu būt, bet tas ir visā pasaulē. Studentiem ir draugi, ballītes un vēl viss kaut kas un tad ir briesmas – papīrs ir jāiesniedz. Nu ko lai dara – viņi iet to vieglāko ceļu. To viņi dara visur. Amerikā arī tā ir problēma, jo vienkārši tas ir kaut kāds niķis cilvēkam, kas meklē vieglo ceļu. Nedomā, ka pašam jāizaug un pašam jāmācās. Tas ir īsais ceļš, bet tā paši nekā neiegūst.
Par autortiesībām – es tagad esmu tai pusē, kur  informācija trūkst, bet ir vajadzīga, un grāmatas ir vajadzīgas. Cilvēks grib mācīties, grib zināt, tas ir nepareizi, ka cilvēks tiek atturēts tikai tāpēc, ka nav līdzekļu nopirkt kādu grāmatu. Kādreiz ari autortiesības neaizsargā autoru, bet peļņa aiziet  kādam citam.
Ļoti patīkami bija dzirdēt, ka mēs cenšamies.
Jā, jūs cenšaties. Bibliotekāre Maija Neilande – ļoti izpalīdzīga. Doktorantu programmai es uzaicināju viņu, viņa pieaicināja Larisu Levinoku. Doktoranti viņu palīdzību ļoti novērtēja. Tādas apmācības būtu labas visiem doktorantiem.
Droši vien arī visiem studentiem?
Bet vai jūs tādas apmācības organizējiet?
Mēs vēlamies, lai tas būtu priekšmets, kur studenti iegūst kredītpunktus, tomēr tā nav.
Tas varētu būt labi. Amerikā Brauna universitātē arī ir obligātas ievadlekcijas 1.kursa studentiem, frešmeniem (freshmen), kur parāda, kā lieto e-katalogu, kā var atrast dažādus materiālus, kā lietot datubāzes. Tā ir tāda kā orientēšanās bibliotēkā. Man šķiet, ka Amerikas augstskolās ir 1 kredītpunkts par tādu kursu. 
Mums būtu nepieciešama lielāka sadarbība ar pasniedzējiem. Mēs ļoti gaidām ierosinājumus, kādas apmācības nepieciešamas.
Ja gaida, kad prasīs, tad diemžēl nenotiek nekas. Diemžēl, ir problēma, kā stāstā „es protu, es protu”. Cilvēkiem ir grūtības pieņemt, ka viņi kaut ko nezin. 
Vai Jūs lasāt arī daiļliteratūru?
O, ļoti, es daudz lasu un daudz ko pērku. Pašlaik lasu grāmatu par Austrumeiropu, kas iznāca pagājušajā gadā. Autore ir amerikāņu rakstniece, ir  rakstījusi arī par gulagiem, raksta kā komunisti pārņēma ne vien valdības, bet arī jauniešu programmas un sieviešu organizācijas un citas kultūras organizācijas. Angliski grāmatu sauc Iron Curtain. Lasu arī Nacionālajā bibliotēkā.
Kas ir 3 lietas, kāpēc Latvija Jums ir mīļa.
Es uzaugu vairāk ar mammas un cilvēku, kas man bija blakus, atmiņām. Viņiem bija ļoti patriotiskas atmiņas, bet, saprotams, atmiņas nav realitāte. Man Latvijā patīk mērenais klimats, jo Amerikā mēdz būt ļoti karsts. Man patīk Latvijas lauku ainavas, mūsu jūra, ezeri, meži. Cilvēki te ir tādi normāli, bet vēsi un atturīgi. Latvijā arī ir drošāk nekā citur, kārtības ziņā.

Latvijas dabas skati (no http://spoki.tvnet.lv/foto-izlases/Latvijas-daba/283980)

Ko Jūs novēlētu mūsu studentiem, mūsu Rīgas Tehniskajai universitātei?
Es gribētu, lai šeit tiktu izveidota Silīcija ieleja (Silicon Valley) Daugavas krastos. Mūsu universitāte ir spējīga un tehnisko zinātņu jomā labā līmenī.