Turpinām
stāstu par grāmatām. Šoreiz Retumu lasītavas vadītāja Brigita Ālere aicina ielūkoties mums jau
zināmā arhitekta un RPI docenta Eduarda Kupfera (1873-1919) otrajā grāmatā “Strādnieku dzīvojamā māja
strādnieku dzīvokļu un ļaužu uzturas līdzekļu izstādē”, Rīgā, 1907.gadā.
Kā
jau iepriekš stāstīts, Eduards Kupfers nāk no senas Kurzemes mācītāju,
skolotāju, ārstu un zinātnieku dzimtas. Studiju gados viņš daudz ceļoja, līdz
ar to labi iepazina pilsētbūvniecības principus daudzās valstīs.
1907.gadā
E.Kupfers aktīvi piedalījās izstādes “Strādnieku dzīvojamā māja” organizēšanā
un saņēma godalgas gan par divdzīvokļu mājas plāniem, gan par mēbeļu
projektiem. Šīs izstādes materiāli ir izdoti atsevišķā grāmatā E.Kupfera
sakārtojumā, kurā autors diezgan detalizēti stāsta par izstādes veidošanas
principiem un godalgoto autoru darbiem.
Lūk,
ko raksta pats Eduards Kupfers:
“Šī
raksta nolūks – dot pārskatu par izstādē uzstādītiem strādnieku dzīvokļiem līdz
ar viņu ierīkojumiem. Ikvienam strādnieku dzīvoklim pienāktos būt tādam, ka tas
pie maza samēra pietiktu mājas dzīves vajadzībām. Labam dzīvoklim – arī
strādnieka dzīvoklim – jākalpo veselīgai ģimenes dzīves attīstībai; tam vajag
noderēt tiklab par omulīgu uzturas vietu, kā arī modināt jautru sajūtu. No
ģimenes, no dzīvokļa tiek iznesta ārējā dzīvē sirsnīga saprašana uz cēlu un
daiļu, tiek modināta mīlestība uz kārtību, paveicināta patika uz darbu,
nodibināta ģimenes labklājība.”
Šī
izstāde ir pirmā tā laika Krievijā, kurā mēģināts risināt strādnieku dzīvokļu
jautājumu.
Kādai
tad ir jābūt strādnieku mājai?
Un grāmatas autors sniedz skaidrojumu –
“Strādnieku mājai pēc iespējas jābūt tuvu darba vietai, lai tā patiesībā
noderētu par atpūtas vietu un strādnieks savā ģimenē pēc iespējas daudz varētu
izlietot no sava svabadā laika. Šejienes apstākļos vienai strādnieku ģimenei
vajadzīga vismazākais viena prāva dzīvojamā istaba līdz ar ķēķi un citām blakus
telpām, kas attiecas uz satiksmi un ērtību, kā priekšnamu, trepēm, atejas
vietu, pieliekamo kambari, pagrabu un bēniņiem, ja iespējams arī vēl vienu
kambari kā guļamistabu vienai vaj vairāk pie ģimenes piederīgām pieaugušām
personām.”
Tālāk grāmatā uzsvērts, ka strādnieka
miteklim jābūt pietiekoši plašam ar lieliem logiem, labu vēdināšanu, kā arī
gaumīgi iekārtotam. Ne velti tika izsludināts projektu konkurss ne tikai pašām
ēkām, bet arī atsevišķs konkurss mēbelēm un telpu iekārtojumam.
Eduards Kupfers raksta – “Lai tehniskā un
praktiskā ziņā izpildītu izstādes sprausto uzdevumu, proti gādātu paraugus
strādnieku mājām, kuras piemērotas vietējiem apstākļiem, izstādes komiteja
griezās pie arhitektu biedrības Rīgā ar lūgumu, lai pēdējā viņai šinī ziņā
sniegtu arodniecisku pabalstu. Arhitektu biedrība labprāt pakalpoja šim vispār
noderīgam uzņēmumam un – ievērojot īso laiku un šauros naudas līdzekļus – viņas
locekļu starpā izrakstīja sacīksti uz godalgām, lai iegūtu plānus priekš
strādnieku dzīvojamās mājas, kas piemērota Rīgas apstākļiem.”
Tika piešķirtas 2 godalgas – I godalga 75
rubļu apmērā tika arhitektiem K.Pēkšēnam un E. Laubem, bet II godalga 50 rubļu
apmērā tika piešķirta RPI docentam, arhitektam Eduardam Kupferam. Šie
godalgotie projekti tad arī tika realizēti šajā izstādē.
Tālāk atkal teksts no grāmatas – “Izstāde bija izraudzījuse par
savu sevišķu uzdevumu uzstādīt pilnīgu strādnieku dzīvokļu ierīkojumu. Lai šo
jautājumu pienācīgi apstrādātu un mazturīgai šķirai vestu tuvāku viņa racionālu
atrisinājumu, izstādes komiteja arī šinī lietā griezās pie arhitektu biedrības.
Tā 1906.gada decembrī, lai iegūtu projektus vajadzīgiem ierīkojuma priekšmetiem
strādnieka dzīvoklī, izrakstīja vispārēju sacensību Baltijas provincēs zem
sekojošiem nosacījumiem:
Sacensība
aptver istabas un ķēķa ierīkojumu un proti top prasīts:
Dzīvojamai
istabai:
1 lielais ģimenes
galds priekš 4-6 personām
1 mazs darba
galds
apmēram 6 krēsli
(divējāda tipa)
1 beņķis – ar
kasti zem sēdekļa
1 vaj 2 istabas
lietas veļai, drēbēm un māju rīkiem
1 pāris gultu
(eventueli dubultgulta)
1 bērnu gulta
1 mazgājamais
galdiņš
Ķēķim:
1 galds ar
lietojamu pagaldi
2 soliņi
1 plaukts ķēķa
traukiem.
Visām
mēbelēm vajag būt pēc iespējas lietderīgām un lētām – vienkāršu, bet patīkamu
veidu, kurām vienība.”
Arī
šajā konkursā II godalgu saņēma Eduards Kupfers. Pavisam tika iesniegti 26
projekti, 7 atzīti par neatbilstošiem, no atlikušajiem godalgoti tikai 3.
Arhitekts Eduards Kupfers vienmēr uzsvēra
20.gadsimta pilsētnieka nepieciešamību pēc veselībai nekaitīga un psiholoģiski
labvēlīga mājokļa. Tāpēc liela nozīme ir dārzam, kas sniedz gan atpūtu un
prieku, gan iztikšanu.
Autors raksta – “Tur ārā aiz pagalma
atronas tukšs tīrums. Lāpstu rokā un
nedzīvais zemes gabaliņš pārvēršas par dārzu. Tur tad drīzi vien mazos laukumos
kārtīgi sadalītas rindojas dobe pie dobes priekš mājas mātes, priekš ķēķa un
pagraba vajadzībām. Ogu krūmi un augļu koki šos stādījumus ierobežo. Bet
priekšā uz maza apaļuma un kā izgreznojums turpmākām sakņu dobēm pavasaros uzzied leknā pilnībā
pašaudzinātas puķes: vijolītes, gailenītes, Marijas puķītes, raibie smaržojošie
sīpoli, tālāk: neļķes un lefkojas, rezēdas un pamātītes, asteres, ģerānijas,
jurģīnes. Pie ieejas dārziņā tikpat kā taisnas sveces stāv koku rozes, un
saules puķes noliec smagi galvas, sarkanas magones un tītiņi mums sveicina
pretim aiz sētas. Šinī maigā košumā strādnieks čakls un jautrs strādā pa savām
brīvstundām. Pie godīga dienas darba tas var aiztaupīt laiku un naudu, lai še
priekš savas mājas strādātu tālāk. Viņam apkārt tā laime, visi priecīgi grābj
un ravē, strādā darbu, kas pašiem patiešām patīk – patīkams rosīgs skats.”
Tālāk var aplūkot izstādes
eksponātus fotoattēlos.
