Grāmatu stāsti … 3.stāsts.

Šoreiz RTU Zinātniskās bibliotēkas Retumu lasītavas vadītāja Brigita Ālere sagatavojusi stāstu par fotogrāfiju  albūmu “Rīgas pilsētas Centraltirgus izbūve 1924–1930” no arhitektūras vēsturei veltītās izstādes RTU Zinātniskās bibliotēkas Retumu lasītavā.

Šajā albūmā ievietotās fotogrāfijas parāda visu tirgus būvniecības gaitu, sākot ar cepelīnu angāru nojaukšanu Vaiņodē, beidzot ar tirgus atklāšanu 1930.gada 1.novembrī.

Neliela atkāpe vēsturē – jau 1909. gadā Rīgas pilsētas vadība izteica nepieciešamību par Centrālā tirgus ierīkošanu, bet Pirmais Pasaules karš apturēja šīs ieceres realizāciju.

1922. gada 28. decembrī Rīgas dome pieņēma lēmumu par centrālā pilsētas pārtikas tirgus ierīkošanu un celtniecību.

Tirgus projekts tika izstrādāts pilsētas arhitekta Pāvila Dreimaņa vadībā. Tā izstrādē piedalījās arī inženieris Vasilijs Isajevs, arhitekts Pāvils Pavlovs un būvinženieris Georgs Tolstojs. Celtniecības uzraudzībai nodibināja īpašu tirgus būves komisiju, kuras priekšsēdētājs bija inženieris Jānis Jagars (studējis RPI Mehānikas fakultātē (1911-1917), Baltijas Tehniskās augstskolas absolvents).

Tika pieņemts lēmums par interesantu un ļoti saimniecisku risinājumu – nevis visas būves celt no jauna, bet tirgus ierīkošanai no valdības atpirkt Pirmā pasaules kara laikā ķeizariskās Vācijas armijas Vaiņodē izbūvētos dirižabļu (cepelīnu) lidostas angārus. 

Sākotnēji bija iecerēts cepelīnu angārus ( katra angāra augstums bija 37,4 m, platums 47,2 m, garums 240 m) kā tirgus paviljonus saglabāt to oriģinālā izskatā, bet tie neatbilda moderna tirgus sanitārajām prasībām — lielais augstums radītu plašas temperatūras svārstības un trūktu nepieciešamā aprīkojuma tik liela tilpuma apsildīšanai un saimnieciskai ekspluatācijai, tādēļ nolēma izmantot tikai angāru augšējās, noslēdzošās fermu daļas, pašas celtnes ceļot no mūra un dzelzsbetona. 

Tirgus celtniecības darbus uzsāka 1924. gada jūnijā, vispirms nojaucot divas rindas tā saucamo sarkano spīķeru, kuri bija uzcelti 19. gadsimta beigās. Projekts paredzēja piecus paviljonus: lielāko (5000 m²) iecerēja vairumtirdzniecībai un gaļas apstrādei, bet mazākos, katru pa 2592 m² — mazumtirdzniecībai. Pēc konstrukciju pielāgošanas haļļu augstums bija 20,5 m, platums — 35 m.

Attēlā redzama cepelīnu angāru nojaukšana Vaiņodē. Pirmo angāru nojauca ar pārvietojamu dzelzs torņu palīdzību. Gadījās arī neveiksme – torņa sabrukšana trošu nevienmērīgas savilkšanas dēļ. Šis starpgadījums arī ir iemūžināts fotogrāfijās. Otro angāru nojauca ar mastu palīdzību. Albūmā redzamajās fotogrāfijās otrā angāra nojaukšana iemūžināta ļoti detalizēti – pa posmiem. 

Visas piecas ēkas tika celtas uz betona pamatiem, pagraba telpām izmantoti dzelzsbetona pārsegumi, bet ēku sienas būvētas no ķieģeļiem. Ēku pārsegumus izveidoja no angāru pārsegumu kopnēm, kas tika apsegtas ar arkām.

Jauno tirgu būvēja savam laikam ļoti modernu, ar milzīgām saldēšanas iekārtām, 1258 kvadrātmetrus lielu saldētavu, liftiem kravas pārvešanai visos angāros, iespaidīgām noliktavām un ejām pagrabos, kas piegādātājiem ļāva nodrošināt ērtu piekļuvi visiem paviljoniem.

Kravas sākumā veda arī pa kanālu, no kura paviljonos varēja nokļūt pa divām ejām. Preces līdz Otrajam pasaules karam piegādāja arī pa dzelzceļu. Vēl tagad saglabājies perons un debarkaders preču izkraušanai starp kanālu un mūsdienu Gaļas paviljonu. 

Pārtikas produktu stendi – gaļas produktu, piena produktu, augļu, miltu un lašu stendi.

Lai tirgum varētu brīvi piekļūt pircēji, gar jaunceltnēm un tālāk pa 13. janvāra ielu izveidoja tramvaju maršrutu apli un pār kanālu uzbūvēja divus tiltus.

Centrāltirgus tika atklāts 1930. gada 1.novembrī ar Centrāltirgus būves komisijas priekšsēdētāja, pilsētas valdes locekļa, inženiera Jāņa Jagara runu. 

Pārtikas tirdzniecība Centrāltirgū sākās 1930. gada 10. novembrī un tas bija tajā laikā lielākais un modernākais tirgus Eiropā.