No pasta ratiem līdz tvaika rumakiem…

 

Ekspozīcija veltīta Dzelzceļa vēsturei un sastāv no 2 daļām – viena stāsta par dzelzceļa attīstību pasaulē, otra – par dzelzceļa vēsturi Latvijā.

Izstādi veidojusi un ar ekspozīciju iepazīstina RTU Zinātniskās bibliotēkas Retumu lasītavas vadītāja Brigita Ālere.

Pirmie sliežu ceļi tika uzbūvēti jau XVI gadsimtā Vācijā. Sliedes bija no koka un vagonus pa tām vilka zirgi. XVIII gadsimtā jau sāka izmantot čuguna sliedes. Tomēr īstā dzelzceļa attīstība sākās ar tvaika mašīnas izgudrošanu. Pirmo tvaika lokomotīvi uzbūvēja 1804.gadā angļu konstruktors Ričards Trevitiks. Tomēr viņa izgudrotā lokomotīve izrādījās par smagu tā laika čuguna sliedēm. Apmēram 10 gadus vēlāk angļu inženieris Džordžs Stīvensons izgudroja vairākas veiksmīgas tvaika lokomotīvju konstrukcijas. 1825.gadā uzņēmumā “Robert Stephenson and Company” tika uzbūvēta pirmā lokomotīve ar nosaukumu Locomotion No.1, un šajā pašā gadā atklāja arī pirmo dzelzceļu starp Dārlingtonu un Stoktonu Anglijā. Pēc vairākiem gadiem Roberta Stefensona rūpnīcā ražotās lokomotīves nonāca arī Latvijā. 1858. gadā 40 lokomotīvju pasūtījumu veica Rīgas-Dinaburgas Dzelzceļa sabiedrība, savukārt 1860. gadā četras tvaika lokomotīves nopirka Krievijas Dzelzceļu galvenā sabiedrība, kura pārvaldīja Sanktpēterburgas-Daugavpils-Varšavas dzelzceļu. Bibliotēkas krājumā ir gan dažādas rokasgrāmatas dzelzceļa būvniecībā, dzelzceļa augstceltņu, tuneļu būvniecībā, gan arī mācību grāmatas par dzelzceļu, izdotas 19.gadsimta otrajā un 20.gadsimta pirmajā pusē. Izstādē var aplūkot arī vairākas rasējumu mapes – piem., 1915.gadā izdotais rasējumu albums 3daļās par pasažieru lokomotīves 1-3-1 uzbūvi, Vidussibīrijas dzelzceļa līnijas tilta pār Jeņiseju 1896.gada rasējumu mape, kā arī vairākas lielformāta fotogrāfiju mapes, kas stāsta gan par Ziemeļusūrijas dzelzceļa būvniecību 1894.–1897. gadā, gan par Rietumsibīrijas un Jekaterinburgas –Čeļabinskas dzelzceļa būvniecību 1892.–1896.gadā. 

Iespaidīgs ir A2 formāta fotogrāfiju albums par Austrumķīnas dzelzceļa būvniecību 1897. – 1903. gadā. Interesants izdevums ir 1930.gadā izdots Vācu dzelzceļa pārvaldes tehniskās nozares laikraksta tematiskā burtnīca “Lokomotīves šodien”. Uzmanību piesaista Maskavas–Kazaņas dzelzceļa biedrības dokumentu mape ar atskaitēm par ietaupītajiem līdzekļiem sniega tīrīšanai un sliežu ceļu remontdarbiem ziemas apstākļos. Atskaites ir par 1902./1903. gada ziemu līdz pat 1909./1910.gada ziemai.

Otra dzelzceļam veltītās izstādes daļa stāsta par tā attīstību Latvijā. Latvijas teritorijā dzelzceļus sāka būvēt Krievijas impērijas laikā. Pirmais vēstnesis bija Sankt-Pēterburgas – Varšavas dzelzceļa posma Ostrova – Dinaburga (Rītupe-Daugavpils) atklāšana 1860.gada 8.novembrī. Dzelzceļa projektēšana sākās daudz agrāk. 1847.gadā Rīgas Biržas komiteja vērsās pie Krievijas valsts iestādēm ar lūgumu ļaut būvēt dzelzceļu no Rīgas uz Dinaburgu (Daugavpili), ar iespēju vēlāk izbūvēt dzelzceļu no Daugavpils uz Krievijas centrālajām guberņām. Piecus gadus ilga Rīgas Biržas komitejas sarunas ar Krievijas impērijas valsts pārvaldes institūcijām, līdz 1852.gada maijā tika saņemta atļauja uzsākt tehniskos sagatavošanas darbus, bet 1853.gada maijā tika saņemta atļauja dibināt Rīgas – Dinaburgas dzelzceļa akciju sabiedrību.

1861.gada septembrī tika atklāta Rīgas – Dinaburgas dzelzceļa līnija, kad plkst.14.00 vienlaicīgi no Rīgas un Daugavpils (Dinaburga) ceļā devās pirmie vilcieni. Tas bija aizsākums vietējā dzelzceļa tīkla izveidei. Turpmākajos 40 gados notika strauja jaunā transporta līdzekļa  izplatība Baltijas guberņās. 20.gadsimta sākumā Latvijas teritorijā jau bija dzelzceļu tīkls 1927 km garumā, kuru veidoja sešas galvenās tranzīta maģistrāles un atsevišķi šaursliežu pievedceļi. Dzelzceļi darbojās saskaņā ar Krievijas impērijas normatīvajiem aktiem, un to galvenais uzdevums bija nodrošināt preču plūsmu starp Iekškrievijas guberņām un Baltijas jūras ostām. Izstādē apskatāmi vairāki interesanti izdevumi, kas atspoguļo dzelzceļa attīstību Latvijas teritorijā. Rīgas – Orlas dzelzceļš bija lielākā dzelzceļa kompānija, kuras pārvaldei tika uzcelta ēka tagadējā Gogoļa ielā 3. Izstādē var aplūkot šādus izdevumus: albums “Tilti uz Rīgas – Orlas  dzelzceļa līnijas”, Rīga – Orla dzelzceļa atskaite par artēzisko aku uzstādīšanu Rīgas dzelzceļa mezgla pārveides procesā 1902.–1906.gadā, kā arī albums par dzelzceļa Rīga – Bolderāja būvniecību. Šo līniju uzbūvēja, lai varētu ērtāk nogādāt uz Rīgu preces no Bolderājas ostas. Līdz ar šīs līnijas izbūvi tika uzcelts arī pirmais dzelzceļu tilts pār Daugavu Rīgā. Tilta galīgo projektu izstrādāja inženieri brāļi Strūves. Būvdarbus vadīja RPI profesors H.Besārs. Tilts bija paredzēts ne vien dzelzceļa satiksmei pa vienvirziena sliedēm, bet arī  gājējiem un pajūgiem. Jau pirms I Pasaules kara tilts tika atzīts par nepiemērotu pieaugošās dzelzceļa satiksmes vajadzībām, tāpēc 1914.gadā uzcēla jaunu dzelzceļa tiltu pār Daugavu. Vecais tilts stipri cieta gan I Pasaules kara, gan Bermonta uzbrukuma laikā. Tiltu atjaunot sāka 1924.gadā, bet galvenos atjaunošanas darbus veica 1937. un 1938.gadā. Izstādē var aplūkot unikālu LU docenta P.Pavulāna 1926.gadā izdotu darbu “Rīgas vecā dzelzs tilta atjaunošanas darbi” ar detalizētu darba procesu aprakstu un oriģinālfotogrāfijām, kā arī kāda LU Inženierzinātņu fakultātes studenta 1939.gada fotoalbumu “Rīgas vecā dz. Daugavas tilta pārbūves darbu fotoreportāža” ar unikālām tilta pārbūves darbu fotogrāfijām. Tajā redzams, ka ilgu laiku uz Daugavas bija divi dzelzceļa tilti. 1944.gada rudenī vācu armijai atkāpjoties tiltu pilnībā iznīcināja. Pēc kara to vairs neatjaunoja. Pateicoties Rail Baltica globālajam projektam pāri Daugavai atkal būs 2 dzelzceļa tilti.