RTU Zinātniskās bibliotēkas bibliotekāru Sandras Silmanes un Lāsmas Zariņas saruna ar RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes Tēlotājmākslas katedras pasniedzēju, docenti Silviju Meškoni.
Šodien mēs plānojam sarunu par mākslu, Jūsu pasniedzējas darbu, grāmatām un galu galā – par dzīves izpratni kopumā. Jūs esat tēlotājmākslas pasniedzēja Rīgas Tehniskajā universitātē Arhitektūras fakultātē. Interesanti, vai studenti Jūsu priekšmetu mācās tikai lekcijās un nodarbībās fakultātes telpās, vai arī nodarbības notiek dabā, plenēros, pilsētvidē?
S.M. - Noteikti, studenti rada savus darbus pilsētvidē. Mums ir brīnišķīgs uzdevums 3. kursā, kur studentiem ir iespēja atraisīt savu brīvo iztēli - izmantot gan fotogrāfiju, gan strādāt ar datortehniku, tā ir prakse pilsētvidē.
Bet studenti ir ļoti aizņemti, viņu aizņemtība ir ļoti liela. Tā kā visu cieņu, īpaši , ja mēs skatāmies diplomdarbus - tur ir pārsteidzoši rezultāti. Dabīgi, līmenis jau nav vienāds visiem, kā jau visās mācību iestādēs, tā ir smaga fakultāte un ļoti skaista fakultāte.
To es varu pateikt, gan skatoties uz studentu darbiem, gan pēc tā , kas notiek pasaules mākslā. Mani fascinē visas šīs konstrukcijas un konstruktīvie zīmējumi, kā gaisma spēlējas betona un stikla konstrukcijās. Tās asociācijas ir ar gotikas laikmetu.
Gotika?
Bet studenti ir ļoti aizņemti, viņu aizņemtība ir ļoti liela. Tā kā visu cieņu, īpaši , ja mēs skatāmies diplomdarbus - tur ir pārsteidzoši rezultāti. Dabīgi, līmenis jau nav vienāds visiem, kā jau visās mācību iestādēs, tā ir smaga fakultāte un ļoti skaista fakultāte.
To es varu pateikt, gan skatoties uz studentu darbiem, gan pēc tā , kas notiek pasaules mākslā. Mani fascinē visas šīs konstrukcijas un konstruktīvie zīmējumi, kā gaisma spēlējas betona un stikla konstrukcijās. Tās asociācijas ir ar gotikas laikmetu.
Gotika?
Gotika izslēdza tēlotājmākslu plaknē. Tas viss aizgāja stikla konstrukcijās un starojumā. 11., 12. gadsimtos tādās vitrāžās, kā piemēram, Parīzes Dievmātes katedrālē, Šartras katedrālē. Tur bija tāds stikla starojums un betons!
Tikai starojums gāja uz iekšpusi, visi atspīdumi tur veidojās uz grīdas, uz sienām uz augšu, tātad viss starojums bija kaut kur ievirzīts pilnīgi irreālā plāksnē uz augšu. Mums ir otrādi – gan betons, gan stikls – tāpat ir nesošie materiāli tikai starojums nāk no iekšpuses uz ārpusi. Mēs no telpas redzam visu, kas notiek mums apkārt, ārpusē. Tātad mēs nenoslēdzamies un mēs neceļamies uz augšu, bet mēs ejam pa horizontāli vai pa spirāli.
Katram laikmetam ir sava ievirze. Katram laikmetam ir savs. Mēs ielaižam pasauli. Gotikas laikā bija norobežošanās. Visa pasaule bij uz iekšējo un tā vertikāle gāja uz augšu un uz leju - pret cilvēku. Tagad - no cilvēka uz āru.
Tikai starojums gāja uz iekšpusi, visi atspīdumi tur veidojās uz grīdas, uz sienām uz augšu, tātad viss starojums bija kaut kur ievirzīts pilnīgi irreālā plāksnē uz augšu. Mums ir otrādi – gan betons, gan stikls – tāpat ir nesošie materiāli tikai starojums nāk no iekšpuses uz ārpusi. Mēs no telpas redzam visu, kas notiek mums apkārt, ārpusē. Tātad mēs nenoslēdzamies un mēs neceļamies uz augšu, bet mēs ejam pa horizontāli vai pa spirāli.
Katram laikmetam ir sava ievirze. Katram laikmetam ir savs. Mēs ielaižam pasauli. Gotikas laikā bija norobežošanās. Visa pasaule bij uz iekšējo un tā vertikāle gāja uz augšu un uz leju - pret cilvēku. Tagad - no cilvēka uz āru.
Jā, mēs nevaram runāt, ka patīk, nepatīk. Tā ir laikmeta ievirze. Tas ir mūsu laiks, mūsu tehnoloģiju laiks. Tāpēc arī studentiem, es skaidroju, ka katram laikam ir savas prioritātes. Mēs no sava laika nevaram izbēgt.
Mēs dzīvojam globalizācijas laikmetā, kurā svarīgi zināt svešvalodas. Kādas ir Jūsu attiecības ar svešvalodām?
Faktiski mātes valoda man ir lietuviešu valoda, es pirmsskolas vecumā ar vecākiem runāju lietuviski. Mājās man skanēja poļu, lietuviešu, krievu un vācu valoda. Ikdienā. Un var teikt, ka vienādā līmenī.
Tā ir fantastiska bagāža!
Vecākā paaudze savā starpā runāja poliski. Mēs ar vecākiem un veco mammu runājām lietuviski un divas vecāsmammas, vectantes un onkuļi arī. Bet tad, kad es sāku iet skolā 6 gadu vecumā, arī mani vecāki pārgāja uz latviešu valodu. Un lietuviešu valoda aizmirsās un tikai aizbraucot studēt uz Lietuvu es mēģināju atcerēties valodu. Un lietuviskā vidē dzīvojot, tā man nebija nekāda problēma. Mums bija arī studenti no Kaukāza, mums bija studenti no Vidusāzijas, kuri beidzot mācības, diplomdarbu aizstāvēja tīrā lietuviešu valodā. Bet kas attiecas uz vācu valodu, tad toreiz man likās, ka vācu valoda ir smaga, bet franču valoda tik eleganta! Un franču šansonē, un Kamī! Man laimējās, ka mūsu franču valodas pasniedzēja bija Sorbonā studējusi, ārkārtīgi inteliģenta kundze un viņa man atļāva mācīties no nulles, no pašmācības grāmatām. Tajā vecumā nav nekādas grūtības. Jau pēc 1.semestra liku eksāmenu franču valodā.
Kādās valodās jums mājās ir grāmatas?
Ziniet, lasu es visās šajās valodās. Pat bulgāru valodā. Ja lasa poļu, krievu valodās, tad bulgāru valoda vairs nesastāda problēmas. Un tieši tas pats ir ar portugāļu. Bet, dabīgi, es nerunāju šajās valodās. Es varu lasīt mākslas literatūru. Arī čehu valodā, konteksts ir saprotams, tāpat angļu valodā.
Kā ar e-grāmatām.Vai Jūs esat kādu lasījusi?
Es labāk pāršķirstīšu 10 grāmatas, nekā meklēšu viņas internetā. Drukātais teksts ekrānā citādāk izskatās nekā uzrakstītais uz papīra.
Un studentiem?
Studentiem ir otrādi, noteikti. Tas ir tā kā no bērnības ir apgūts.Es neesmu tehnikas cilvēks. Bet grāmatu nopirkt šodien patiešām ir ļoti dārgi.
Tāpēc jāizmanto bibliotēkas!
Bibliotēka ir brīnišķīga lieta.Tad, kad tu sēdi ar grāmatu, šķirsti tās lappuses, tad darbojas gan iekšējā iztēle, gan domāšana. Tu vari atslēgties, padomāt. Datorā tas ir savādāk. Jaunā paaudze darbojas citādāk.
Tā ir tā saucamā google paaudze, kad netiek lasīti gari teksti, bet īsi teksti un daudz.
Tur cita distance. Komunicēšanās caur grāmatu ir tuvāk cilvēciskai izpausmei. Mēs sēžam un runājamies, un nezinu, vai skaipā mēs tā spētu runāties. Tas tomēr ir citādāk.
Es atceros, jaunībā man bija barjera pret telefonu. Man nebija grūti aizskriet uz Rīgas otru galu, lai satiktu cilvēku, nebija grūti savu laiku tērēt. Es guvu daudz vairāk nekā runājot pa telefonu. Runājot pa telefonu nav acu kontakta, nav tiešā kontakta. Tiešai sarunai ir savs enerģijas starojums. Es uzskatu, ka rakstītam vārdam tieši tāpat izstaro enerģija. Sākot no vēstures un beidzot ar daiļliteratūru, iespējams arī ar zinātnisko literatūru, tur ir personības enerģija.
Cilvēkiem bezgalīgi ir vajadzīgs tas personīgais kontakts. Lai kādas bagātības būtu, mēs neko labāku nevaram izdomāt par labām attiecībām starp cilvēkiem. Tiešajām attiecībām.
Un studentiem?
Studentiem ir otrādi, noteikti. Tas ir tā kā no bērnības ir apgūts.Es neesmu tehnikas cilvēks. Bet grāmatu nopirkt šodien patiešām ir ļoti dārgi.
Tāpēc jāizmanto bibliotēkas!
Bibliotēka ir brīnišķīga lieta.Tad, kad tu sēdi ar grāmatu, šķirsti tās lappuses, tad darbojas gan iekšējā iztēle, gan domāšana. Tu vari atslēgties, padomāt. Datorā tas ir savādāk. Jaunā paaudze darbojas citādāk.
Tā ir tā saucamā google paaudze, kad netiek lasīti gari teksti, bet īsi teksti un daudz.
Tur cita distance. Komunicēšanās caur grāmatu ir tuvāk cilvēciskai izpausmei. Mēs sēžam un runājamies, un nezinu, vai skaipā mēs tā spētu runāties. Tas tomēr ir citādāk.
Es atceros, jaunībā man bija barjera pret telefonu. Man nebija grūti aizskriet uz Rīgas otru galu, lai satiktu cilvēku, nebija grūti savu laiku tērēt. Es guvu daudz vairāk nekā runājot pa telefonu. Runājot pa telefonu nav acu kontakta, nav tiešā kontakta. Tiešai sarunai ir savs enerģijas starojums. Es uzskatu, ka rakstītam vārdam tieši tāpat izstaro enerģija. Sākot no vēstures un beidzot ar daiļliteratūru, iespējams arī ar zinātnisko literatūru, tur ir personības enerģija.
Cilvēkiem bezgalīgi ir vajadzīgs tas personīgais kontakts. Lai kādas bagātības būtu, mēs neko labāku nevaram izdomāt par labām attiecībām starp cilvēkiem. Tiešajām attiecībām.
Mākslinieks tagad un Jūsu jaunībā…
Tagad ir lielākas iespējas . Tagad ir lielveikali, tagad ir šovi. Bezgala daudz popkultūras. Padomju laikā tā visa bija ļoti, ļoti minimāli.Teātris, izstāžu zāles bija pārpildītas. Kāpēc? Tāpēc, ka tur cilvēki smēlās garīgumu. Baznīca nebija modē. Šodien baznīca ir modē.
Bet Vakareiropā, ja Tev ir viena glezna Tevi uzskata par bagātu cilvēku. Mums liekas – kā tas tā var būt? Kas tad ir glezna? Kā par vienu gleznu var maksāt tūkstošus un pat miljonus? Mums ir pazaudēta šī te saikne, tā garīgā, vienmērīgā attīstība, no aristokrātijas uz pilsonību. Normāla attīstība - no senas, senas kultūras. Mums ir ar tādiem pārrāvumiem. Un katrs laiks ir noārdījis visu. Mūsdienās Rainis jau tiek nicināts, kaut kur tiek nobīdīts malā kā arhaisms, kā nesaprotams. Viņš ir augstu ideju cilvēks, kurš idejas ir pacēlis citā garīgā līmenī. Teātrī – tas pats, teātris ir tik ļoti pietuvināts ikdienai, ka reizēm ir grūti uztvert.
Mums ir jāmēģina tikt līdzi tai rietumu kultūrai. Par katru cenu, bet mēs neaizdomājamies, ka mums tā rietumu kultūra ir bijusi visu laiku šeit.
Kādu Jūs gribētu redzēt pilsētvidi Latvijā, Rīgā?
Pilsētvidei ir jābūt cilvēciskai. Mēs priecājamies par restaurētiem namiem. Tie ir ārkārtīgi skaisti. Tie tiek restaurēti un krāsojums, faktūra tiek veidoti tādi kādi viņi bija autentiski, kā arhitekts bija iecerējis. Ir bezgala svarīgi cik plata, cik šaura ir katra iela, cik augsts ir katrs nams.Svarīgi kā gaisma iespīd, kā atspīd logos, kā tā veidojas uz sienām, vai tur ir zaļā zona apkārt, vai tās nav. Tas veido to brīnišķīgo pilsētvidi. Mēs kādreiz ļoti priecājāmies par Parīzes La Defans rajonu, tas bija pirmais rajons, kur bija padomāts, lai vide būtu cilvēkam ļoti draudzīga. Lai būtu krāsu un formu dažādība un funkcionalitāte.
Bet Vakareiropā, ja Tev ir viena glezna Tevi uzskata par bagātu cilvēku. Mums liekas – kā tas tā var būt? Kas tad ir glezna? Kā par vienu gleznu var maksāt tūkstošus un pat miljonus? Mums ir pazaudēta šī te saikne, tā garīgā, vienmērīgā attīstība, no aristokrātijas uz pilsonību. Normāla attīstība - no senas, senas kultūras. Mums ir ar tādiem pārrāvumiem. Un katrs laiks ir noārdījis visu. Mūsdienās Rainis jau tiek nicināts, kaut kur tiek nobīdīts malā kā arhaisms, kā nesaprotams. Viņš ir augstu ideju cilvēks, kurš idejas ir pacēlis citā garīgā līmenī. Teātrī – tas pats, teātris ir tik ļoti pietuvināts ikdienai, ka reizēm ir grūti uztvert.
Mums ir jāmēģina tikt līdzi tai rietumu kultūrai. Par katru cenu, bet mēs neaizdomājamies, ka mums tā rietumu kultūra ir bijusi visu laiku šeit.
Kādu Jūs gribētu redzēt pilsētvidi Latvijā, Rīgā?
Pilsētvidei ir jābūt cilvēciskai. Mēs priecājamies par restaurētiem namiem. Tie ir ārkārtīgi skaisti. Tie tiek restaurēti un krāsojums, faktūra tiek veidoti tādi kādi viņi bija autentiski, kā arhitekts bija iecerējis. Ir bezgala svarīgi cik plata, cik šaura ir katra iela, cik augsts ir katrs nams.Svarīgi kā gaisma iespīd, kā atspīd logos, kā tā veidojas uz sienām, vai tur ir zaļā zona apkārt, vai tās nav. Tas veido to brīnišķīgo pilsētvidi. Mēs kādreiz ļoti priecājāmies par Parīzes La Defans rajonu, tas bija pirmais rajons, kur bija padomāts, lai vide būtu cilvēkam ļoti draudzīga. Lai būtu krāsu un formu dažādība un funkcionalitāte.
Tagad būtu pēdējais laiks mums par to padomāt. Cik nu mums atkal būs līdzekļu. Cik līdzekļi ir, tik tie arī ir.Mēs priecājamies par izcilām būvēm un celtnēm, tiltiem un lidostām, bet mūsu jautājums, cik tur ir ieguldīta nauda. Cik var atļauties viena valsts, cik cita, vai šis pasūtītājs, vai cits...
Mani fascinē Parīze, Monmartra, tas viss ir mūsdienās veidots, tā restaurācija ir tik bezgalīgi neuzkrītoša un tik ārkārtīgi delikāta! Mums ir tāds iespaids, ka viss ir saglabājies, tā vide patiešām ir saglabājusies.
Un otrs variants, tas saucamais Parīzes vēders – centrs, tirgus - kuru absolūti nojauca un izveidoja pilnīgi modernas būves. Tas nemaz nav sliktāk. Pompedū cenrs šobrīd – tā ir ļoti interesanta un ļoti atraktīva būve. Un arī viss, kas tur notiek apkārt.
Rīgu arī dēvē par mazo Parīzi...
Kādreiz, kad es dzīvoju Jelgavā, es vienkārši braucu izstaigāties pa Rīgu. Jo Rīgā ir tā, ka no centra var iet uz visām pusēm, tāpat kā Parīzē. Nevar sajaukt Sarkandaugavu ar Ķīpsalu. Tās ir kā atsevišķas republikas. Bet tā visa kopumā ir Rīga. Un arī Rīgai ir savs noslēpums un starojums. Gadsimtu starojums. Rīga ir dzīva. Ir ļoti žēl, ka nojauc veco arhitektūru, arī koka būves.
Nekas jau nav jauns...
Mēs dzīvojam uz zemes, esam pakļauti gravitācijai. Mēs varam strādāt tikai ar zemes formām, pārējais viss – arī fantāzija, iztēle - tās arī ir tās pašas formas. Cilvēks ir spējīgs visu savienot, ko viņš ir redzējis. Ir visfantastiskākās formas, ko mēs saucam par iztēli, bet nevar iztēloties to, ko nekad cilvēks nav redzējis vai nu veselumā, vai detaļās.
Ļoti interesanta lieta un ļoti diskutabla lieta. Interesanta tādā ziņā, ka tā patiešam ir nākotnes māksla. Mums ir jārēķinās ar tehnoloģijām. Es nākotnes glezniecību redzu kaut kur izplatījumā, gaisā. Krāsu viļņus no attāluma virzītus kaut kur izplatījumā, nevis plaknē. Plaknē var bezgala daudz ko izdarīt, var panākt lielu telpisko ilūziju, bet nākotnes māksla pieder tehnoloģijām. Nevis bezgala dārgajiem materiāliem. Bet tehnoloģijām, tad, kad mākslinieki iemācīsies ar tām manipulēt. Šobrīd tie ir pirmie mēģinājumi. Es uzskatu, ka tas ir tāpat kā kino sākumā – ļoti primitīvi. Pašlaik šī māksla vēl ir kā tāds ēnu teātris. Viens to dara ar lielāku izjūtu, otrs ar mazāku.
Glezniecība ir dzīvesveids un dzīve, vai jums ir vēl kādi hobiji?
Es esmu grāmatu cilvēks. Man ir grāmatu pasaule un ir glezniecības pasaule. Vizuālā pasaule. Viss kas saistās ar dabu, viss kas plūst un mainās. Tāpēc man ir vajadzīga jūra. Man patīk mežs, man patīk lauki. Bet nekur es tik labi nejūtos kā jūrmalas askētismā. Askētiskā piejūras vidē.
Mana jūrmala ir Mazirbe. Man šķiet, ka tur mākoņi 10 reizes tuvāk un, ja pasniegšos, varēšu tos aizsniegt.
Jā, debesis ir ārkārtīgi zemu. Un debesis ir daudz smagākas. Un zeme ir ļoti viegla...
Bet, ja man jautātu, kura uz zemes ir skaistākā vieta, tad viena no tādām ir Toledo. Kāpēc?
Ar savu gliemežvāku krāsu. Virmojumu, niansēm. Un pēkšņi melns akcents. Vai tas ir kāds mūks, vai mūķene. Un satelītveidojumu baznīcas torņi, iekšējās gaismas barokālajos toņos. Tas viss ir no dzeltenīgā toņa līdz rozā perlamutram. Un pēkšņi tie melnie akcenti! Kā mezgla punkti. Fantastiska vieta.
Man patiktu dzīvot kaut kur piejūrā. Man ir jautājuši, ko tu tur saskati, ko tu tur vari uzgleznot? Tur nekā nav. Baltas smiltis, jūra un mākoņi. Ārkārtīgi smagi lietus mākoņi. Bet man tur atveras, kā indieši saka, visas čakras. Pietiek tikai to gaisu sajust.
Bet studentu vidū atrasties – vai tā ir tāda jaunības sajūta?Ar savu gliemežvāku krāsu. Virmojumu, niansēm. Un pēkšņi melns akcents. Vai tas ir kāds mūks, vai mūķene. Un satelītveidojumu baznīcas torņi, iekšējās gaismas barokālajos toņos. Tas viss ir no dzeltenīgā toņa līdz rozā perlamutram. Un pēkšņi tie melnie akcenti! Kā mezgla punkti. Fantastiska vieta.
Man patiktu dzīvot kaut kur piejūrā. Man ir jautājuši, ko tu tur saskati, ko tu tur vari uzgleznot? Tur nekā nav. Baltas smiltis, jūra un mākoņi. Ārkārtīgi smagi lietus mākoņi. Bet man tur atveras, kā indieši saka, visas čakras. Pietiek tikai to gaisu sajust.
Tā ir jaunības sajūta un tas ir brīnišķīgi. Īpaši, ja tu jūti atdevi no viņu puses, ja viņiem tas interesē.
* La Defans rajons jeb Jaunā Parīze, kas lai arī projektēta un celta pagājušā gadsimta 60-70 gados, pārsteidza ar ultra-moderno arhitektūru
Attēli ievietoti no web vietnēm:
http://picasaweb.google.com/107920552273109017761/20090921SilvijaMeskone
http://www.manss.lv/meskone.html
http://bondsgallery.com/index.php/artists-1/silvija-brigita-meskone.html
Silvijas Meškones gleznu katalogs:
Ļoti elegants digitālais gleznu katalogs. Vai šo arī var atrast bibliotēkā?
AtbildētDzēstJā, katalogs atrodams Centrālajā bibliotēkā Jaunumu stendā.
AtbildētDzēstGleznošana nav pasaules izkrāsošana. Gleznošana, tāpat kā jebkura māksla, ir daudzveidīga sevis izpausme atšķirīgā formā, atšķirīgos sižetos. Galvenais - lai būtu, ko izpaust, tāpēc tik nozīmīga ir mākslinieka personība, viņa sirds bagātība. Paldies māksliniecei!
AtbildētDzēst