Tam, kas spēj saskatīt nejaušo, nevienā grāmatā neaprakstīto skaistumu, atklājas ceļošanas noslēpums. (Zenta Mauriņa)

Šoreiz intervijai piekrita RTU bibliotēkas Dzelzceļa transporta filiāles bibliotekāre Ingrīda Sika. Jautājumus uzdevām mēs - arī RTU bibliotēkas darbinieces - Lāsma Zariņa un Sarmīte Krauze.

Paradokss – it kā jūdu pilsētas Jeruzalemes

galvenais akcents ir musulmaņu Klints mošejas zeltītais kupols

Domājot par Tevi, pirmais, kas nāk prātā, ir tas, ka esi ļoti liela ceļotāja. Katru gadu Tu  apceļo gan tuvas, gan tālas zemes. Kas ir tas dzinulis, kas liek braukt?

Laikam jau pie vainas būs kāds motoriņš. Kā Karlsonam! Bet ja nopietni, tad jau sen esmu sapratusi, ka tas, ko redzu, iepazīstu, izbaudu un uzzinu ceļojumos, ir mans vislielākais ieguvums. Neviens to nevar man nozagt, atņemt vai kā citādi izpostīt. Un tikai atmiņas par skaistajiem braucieniem varēšu paņemt sev līdzi arī tajā saulē – ne glaunu dzīvokli, ko periodiski appludina kaimiņi, ne dārgas zīmolu drēbes, kas novalkājas un apnīk, ne ekskluzīvas dārglietas neiesaiņošu līdzi. Jo neko no tā nevajadzēs. Bet skaistās atmiņas paliks. Un nožēlot varu tikai to, ka mana mūža nepietiks, lai apceļotu visas tās vietas, ko ir vērts un ko vēl gribētos redzēt!

Vai var kādu vietu pasaulē saukt par vislabāko, par tādu, kur Tu tiešām jūties vislabāk? 

Tur, kur ir silts! Ļoti patīk Vidusjūras reģiona valstīs.

Un kāds ir Tavs sapņu ceļojums? 

Tāda gan man nav. Uzstādu mazos sapnīšus un cenšos tos piepildīt. Kādreiz vēlējos nokļūt Izraēlā un tobrīd šķita – tas nu gan droši vien nebūs iespējams. Bet sapnītis piepildījās diezgan drīz! Ļoti vilinoša vienmēr likusies Malta – salu valsts Vidusjūrā ar tādu kā noslēpumainības auru. It kā tepat netālu Eiropā, taču padomju laikos noteikti vairāk zināju par Maltu Latgalē (par ko gan arī neko īpaši daudz nebiju dzirdējusi!) nekā valsti Vidusjūrā, kas ir tik maziņa, ka pa valsti kursē tāds pats sabiedriskais transports, kāds mums pa vienu pilsētu. Nu arī tā ir redzēta. Pēdējais no sapnīšiem, ko izdevās realizēt pagājušajā gadā, bija brauciens uz Irānu – valsti, kas patlaban nosacīti atrodas aiz „dzelzs priekškara” un kuras senais nosaukums Persija man allaž licis ilgoties tur nokļūt. 

Eram dārzā (tagad universitātes Botāniskais dārzs) Širazā, Irānā

Tā Irānā tiek tvaicēta rožu eļļa. 

Tu droši vien vari salīdzināt cilvēkus šeit un citur. Kādi tad mēs esam? Citi saka,  ka esam atturīgi, nesmaidām, citi atkal saka, ka kopumā esam visai pozitīvi. 

Cilvēkus kā kopumu es tomēr atturēšos vērtēt. Gan citur pasaulē, gan šeit, Latvijā. Taču vienu esmu sapratusi – jebkuras valsts cilvēku kopumu mēs it kā vērtējam pēc atsevišķiem satiktajiem, iepazītajiem cilvēkiem. Visiem jau droši vien esmu apnikusi ar stāstu par ķīnieti, kurš Ķīnas pilsētā Siaņā labu gabalu dzinās mums pakaļ, lai labotu sievas kļūdu, kura, īsti neprazdama nevienu svešvalodu, bija mūs aizsūtījusi nepareizā virzienā. Turklāt jaunais vīrietis pirms gadiem bija mācījies Harkovā un prata runāt krieviski. Nu kā neiemīlēt ķīniešus, ja starp viņiem ir tādi cilvēki! Daudzreiz esmu pārdomājusi, vai es skrietu pakaļ? Diemžēl, bet laikam jau nē ... Gan jau paprasīs kādam citam!

Tomēr Latvijā ļoti cenšos iespēju robežās izlīdzēt sastaptajiem tūristiem, kuri vēršas pēc palīdzības, jo labi zinu, ka arī pēc manas attieksmes viņiem veidosies vērtējums par latviešiem. Un negribētos, ka tas ir slikts.

Jautājumā minētais vērtējums par mums tāpēc arī atšķiras – dažādi „vērtētāji” ir satikuši atšķirīgus cilvēkus! 

Lūdzu, pastāsti par Madonu, kas Tevi saista ar to, par vietām, ko Tu ieteiktu apmeklēt Madonā vai tās tuvākajā apkārtnē. 

Mana mīļā Madona.

Madona ir mana bērnība. Tās ir atmiņas – nu jau arī skumjas un sāpīgas. Un ļoti iespējams, ka tā būs arī mana nākotne! Neko taču mēs nezinām, kā dzīve var iegrozīties ... Tā ir man ļoti mīļa pilsēta, kaut nenes savos plecos milzu vēstures bagātības. 2003. gadā Madona tika atzīta par sakoptāko Latvijas pilsētu, un tas arī ir tas, ko pilsētas viesi vienmēr atzīmē – tīra, sakopta, ļoti zaļa pilsēta.

Ja varbūt ne pašā pilsētā, tad apkārtnē ir ļoti daudz skatāma. Noteikti jāapmeklē Latvijas augstākā virsotne Gaiziņš, jāapskata slavenā Cesvaines pils, skaists ir Kalsnavas arborētums dažādos gadalaikos, var izstaigāt daudz un dažādas dabas takas. Ošupes pagastā ir pulkveža Oskara Kalpaka dzimtās mājas „Liepsalas”. Vidzemes augstienē Pulgožņa ezera krastā atrodas brāļu Jurjānu memoriālais muzejs „Meņģeļi“– mājas, kurās 19. gs. sākumā sākuši saimniekot Jurjāni. Ir izstrādāts arī pavisam jauns maršruts gardēžiem „Madonas novada garša 2014”. Un tālu nav arī līdz Blaumaņa mājām „Braki” Ērgļos - madonieši rakstnieku allaž uzskatījuši par savējo. Pašā Madonā var apmeklēt keramiķa Jāņa Seiksta darbnīcu, kur pie mājas ir daiļdārzs ar mākslinieka veidotiem dārza keramikas darbiem. Savukārt relaksēties par smukām naudiņām var Mārcienas muižā, ko skaisti atjaunojusi un sakopusi Mairitas Solimas ģimene. 

Un par bibliotēku… kas Tev šķiet svarīgākais, lai bibliotēkas darbs būtu novērtēts – vai tās ir telpas, vai tas ir saturs – grāmatas, datubāzes, žurnāli, vai tie ir darbinieki? 

Noteikti jau viss kopā. Taču samērā noplukušās telpās var iekārtot bibliotēku, kur lietotāji jūtas labi, bet pēc modernākajiem standartiem izremontētā vidē apmeklētāji var arī nejusties pārāk komfortabli. Tas veidojas kaut kā intuitīvi ...

Un vēl - man kā konservatīvai būtnei šķiet, ka nav par katru cenu jārealizē visas idejas tikai tāpēc, ka tā dara kaimiņu bibliotēkā vai kādā amerikāņu mācību grāmatā tā ierakstīts. Jaunievedumiem jābūt rūpīgi izsvērtiem, izanalizētiem un izdiskutētiem. Kā spilgtāko piemēru gribētos minēt pirms dažiem gadiem modē nākušo rotāciju. Visā Latvijā tad nu rotēt sāka visi – no direktoriem līdz apkopējām! Taču vismaz bibliotēku vidē es no šī modes vārda pozitīvo neredzu, jo bibliotekāram labi jāpazīst fonds, jāprot tajā ātri orientēties un atrast vajadzīgo, bet šīs iemaņas iegūstamas gadu gaitā ... Bieži rotācija bijusi tikai čaula – darbinieku mētāšana no vienas darba vietas uz citu, neietverot sevī šī procesa būtību. Lasītājiem daudzviet tas pilnīgi noteikti nebija nekāds ieguvums!  

Taču, nenoliedzami, bibliotekāram jāpārzina gan jaunās tehnoloģijas, gan datubāzes, gan drukāto izdevumu klāsts un tas viss neuzbāzīgi jāpiedāvā lietotājiem. 

Kur Tu strādāji agrāk, vai bibliotēkā? Ja jā, tad, kur sākās Tavas darba gaitas bibliotēkā, kāpēc? Vai bibliotekāra darbs ir vienīgais Tavās darba gaitās? 

Manas darba gaitas tiešām sākās bibliotēkā. Tūlīt pēc augstskolas sāku strādāt Rīgas Centrālās bibliotēkas Daugavas filiālbibliotēkā, kas tolaik saucās vienkārši Rīgas pilsētas 30. bibliotēka. Tad nokļuvu apavu ražošanas flagmanī „Pirmais Maijs”, kur strādāju gan arodbiedrības bibliotēkā, gan firmas veikalā, gan personāla daļā. 90-tie gadi nāca ar lielām pārmaiņām, rūpniecības sabrukumu, tādēļ bija jāmeklē cita nodarbošanās. Un kāpēc lai tā nebūtu bibliotēka?! Jo ne jau bez patikšanas 1977. gadā devos uz LVU apgūt tieši šo specialitāti. Kaut vairāk varbūt vilināja žurnālistika, tomēr nobijos no konkursa ... Tieši tobrīd saņēmu piedāvājumu sākt strādāt Dzelzceļa transporta filiālē, un tā joprojām esmu šeit. 

 Par bibliotēku vakar, šodien un rīt. … 

Jā, par to es arī esmu aizdomājusies – nez, cik ilgi pastāvēs bibliotēkas? Tādā ātrumā attīstoties tehnoloģijām, kā tas mūsdienās notiek ... Dažādos laikos daudz runāts gan par preses, gan televīzijas, gan kino iznīkšanu, taču visas šīs jomas tomēr turpina pastāvēt, un dažas pat „izdzīvojušas” pavisam neslikti. Tāpēc gribas cerēt, ka tāpat notiks ar bibliotēkām. Jo ticu, ka arī turpmāk būs cilvēki, kuri gribēs paturēt savās rokās senus sējumus, ne tikai lasīt tos digitalizētus. Arī daudzi studenti saka, ka negrib lasīt mācību grāmatas datorā, tāpēc nāk tām pakaļ uz bibliotēku. Tātad ir cerība! Domāju, ka caurviju motīvs, kas saucas grāmata, ies cauri bibliotēkai arī nākotnē ...

 Vai tev ir sapņu bibliotēka, kurā Tu gribētu strādāt? Kāda? 

Nē, sapņu bibliotēkas man nav. Bibliotēka tomēr ir mans darbs, un par darbu es nesapņoju. Bet, protams, gribētos, lai lietotāji, kuri apmeklē manu darba vietu, kopā ar mani justos tajā labi, būtu gaidīti un nebaidītos uzdot jautājumus vai lūgt palīdzību. Un lai studenti – bibliotēkas apmeklētāji – būtu tik gudri un zinoši, ka arī es viņiem varu nepieciešamības gadījumā palūgt padomu! Tāda savstarpēja mijiedarbība ... Kāda tā, starp citu, ir jau šobrīd ... 

Pastāsti par savu filiāli, filiāles pastāvēšanu ļoti atbalstīja gan studenti, gan mācībspēki, tātad Tavs darbs ir novērtēts. Kā notika šis atbalsts un kā Tu to jūti ikdienā? 

Visi man labi bija, ja es pati laba biju;

Visi man naidinieki, ja es naida cēlājiņa -

bet varbūt nevajag „pa tik augstiem plauktiem” ... Es domāju, ka viss ir vienkārši – augstskolā ir nepieciešama bibliotēka, un ja mūsu gadījumā centrālā bibliotēka atrodas tik neizdevīgā (aizkļūšanas ziņā) vietā, tad ir vēlme saglabāt to bibliotēku tuvāk. Turklāt, ja Ķīpsalā nenotiek nodarbības, tad nu pavisam nav vēlēšanās uz turieni doties, teiksim, pēc vienas grāmatas! Un viņi mēģināja saglabāt, vācot parakstus bibliotēkas atbalstam. Un izdevās! Bet nedomāju, ka sāktos kāda „karadarbība”, ja tas nebūtu izdevies ... Puiši gan nesa grāmatu kastes vasarā, gan palīdzēja mēbeles pārvietot rudenī, izteica viedokli, kur labāk žurnālu plauktus novietot ...

Bet ikdienā atbalstu jūtu tādējādi, ka nāk vairāk apmeklētāju! Kaut vienmēr gribas, lai viņu būtu vēl vairāk ... 

Saka, ka bibliotēka ir cilvēku prātu un siržu tikšanās vieta, Vai Tu tam piekrīti? 

To gan laikam vairāk varētu attiecināt uz publiskajām bibliotēkām, kur biežāk notiek tāda veida pasākumi kā tikšanās ar rakstniekiem, dzejniekiem, pārrunas par izlasīto, diskusijas ...

Mūsu bibliotēkai labāk piestāvētu tautas dziesmas rindiņas:

Acis darba izbijās,

Rokas darba nebijās,

Rokas darba nebijās,

Zinājās padarot. 

Ko Tu novēli visiem mums – gan bibliotēkas darbiniekiem, gan studentiem, gan mācībspēkiem?  

To, lai mēs visi būtu! Un lai būtu cits citam vajadzīgi.

Pekina. Aizliegtā pilsēta - imperatora rezidence līdz 1911. gadam.

Redzēts arī gabaliņš slavenā Ķīnas mūra

Dāvana pašai sev apaļajā jubilejā – brauciens uz Taizemi. Neizpalika arī vizināšanās ziloņa mugurā. 

Šī gada pasaules čempionātā hokejā laikam neizdosies nokļūt, taču 

Minskas Arēnu,  kur tas norisināsies, izdevās apskatīt jau 2013. gada vasarā. 

Tik daudz kaktusu, cik to bija Maltā, vēl nekur citur neesmu redzējusi!