RTU ETHZF asoc. prof., Inženierzinātņu vēstures izpētes centra Vēstures izpētes un zinātnisko publikāciju nodaļas vadītāja Alīda Zigmunde un pirmklasnieki par bibliotēku.

Kādu no Latvijas bibliotēkām apmeklēju ne retāk kā reizi mēnesī, dažreiz pat vairākas reizes nedēļā. Man bibliotēka ir vieta, kur iegūt informāciju un precizējumus zinātniskajam darbam, kur mierīgi pasēdēt un kaut ko jaunu uzzināt, vieta, kur patīkami pavadīt laiku, vienalga kādu – brīvo, darba, atvaļinājuma….

Bibliotēkas ir dažādas un tur strādā dažādas bibliotekāres, izņemot vien laikam LNB, kur ir arī bibliotekāri - vīrieši, kas apkalpo lasītājus. Līdz ar sievietēm bibliotēkās ienācis daudz sievišķīguma – ir strādāts pie vizuālā tēla: pie sienām redzamas gleznas, fotogrāfijas, tiek rīkotas izstādes, visur daudz puķu. Arī RTU Zinātniskajā bibliotēkā, kas pēdējo 100 gadu laikā no iestādes, kur saimniekoja galvenokārt vīrieši, kļuvusi par sieviešu pārvaldītu, apsaimniekotu, aprūpētu iestādi. Nedomāju, ka tas ir slikti un feminizācija bibliotēkā ienes kaut ko ļoti būtisku un nepieciešamu studentiem – mātišķās rūpes.

Dzīvojam laikmetā, kad teju viss atrodams katalogos, daļa literatūras pat digitalizēta un tomēr ir patīkamāk, ja bibliotekāres kā tādas skudriņas izlien no visiem iespējamiem kabinetiem un krātuvēm, lai palīdzētu lasītājiem, kuriem vajag tūlīt un ļoti, ļoti….

RTU Zinātniskās bibliotēkas lasītāji ir īpaši – reti kad te ieklīst, acīmredzot, tie, kas nav piederīgi RTU vai kādai citai augstskolai. Te ir līdzīgs līmenis starp bibliotekārēm un lasītājiem. Bibliotekāres augstāko izglītību jau ieguvušas, arī  lasītāji - RTU mācībspēki, bet studentiem tas ir sapnis, mērķis, dzīves uzstādījums. Nez kāpēc man liekas, ka bibliotekāres atceras savus studiju gadus un saprot, cik svarīgi saņemt nepieciešamo literatūru un laipnu konsultāciju, parunāties. Labās emocijas lasītāji aiznes līdzi ne tikai vienam vakaram, tas mirklis var būt krietni garāks.

Esmu RTU lasītāja jau turpat 30 gadus. Daļēji ir mainījies bibliotēkas personāls, taču vairums darbinieču un darbinieku arī! strādā te ilgus gadus, kas ir pozitīvi vērtējams. Personāls zina gan mācībspēku, gan studentu vēlmes, parašas, arī stiķus un niķus. Tas ir pamats, lai darbs un apkalpošana būtu augstā līmenī.

Es tikai nojaušu, ka lasītāju vairums bibliotēkas darbu novērtē pozitīvi, taču esmu bijusi lieciniece arī tam, kā pie šāda vērtējuma tikt. Minēšu divus piemērus. Nupat martā kāda citas augstskolas studente ienāca bibliotēkā ar visai specifisku jautājumu : Vai viņai var iedot literatūru, kas saistīta ar RTU pirmsākumiem, likumdošanu, lēmumiem, studentu un mācībspēku tiesībām? Tas ir ļoti specifisks temats un nez vai norādot uz 2 – 3 grāmatām, studente būtu bijusi apmierināta. Bet ir taču RTU  Vēstures muzejs un vēstures pētnieki! Bibliotekāre Jolanta neapjuka un nolēma konsultēties, lai viņas palīdzība būtu maksimāla. Tā nu sagadījās, ka tobrīd biju bibliotēkas tuvumā un varēju palīdzēt, taču darbiniece jautāja, kādu grāmatu viņai pameklēt vēl uz rītdienu, kad studente nāks atkal…

Otrs piemērs ir par RTU Zinātniskās bibliotēkas Retumu nodaļu. Kārtojot  to, kas bija neaprakstīts un nezināms lasītājiem, bibliotekāre Brigita meklēja ziņas internetā, grāmatās un lūdza arī zinātnieku speciālistu padomu, lai atšifrētu grāmatzīmes, noteiktu grāmatu vērtību, rokrakstu autorus u.c. Tas ir viņas darbs, taču ar kādu entuziasmu viņa  to veica! Kad reiz iegāju apskatīties, kādas bagatības Retumu nodaļā atrodas, sastapu bibliotekāri ar mirdzošām acīm, skaisti, gaumīgi un eleganti tērptu.  Kad apjautājos par vērtīgo un interesanto, viņa eleganti staigāja starp plauktiem un mīļi uzrunāja dažādus izdevumus, rādīja, stāstīja un viņas darbā nebija ne vēsts no rutīnas un  noguruma. Todien aizgāju no bibliotēkas apgarota un smaidīga, jo redzēju cilvēku, kas mīl savu darbu un mīlestībā pret bibliotēkas krājumu prot dalīties ar citiem. Tad ir vērts kļūt par bibliotekāru, jo no viņa ir atkarīgs, ko, kā un vai vispār mēs atradīsim, no viņa ir atkarīga lasītāju mīlestība pret rakstīto.

RTU ZB nav tikai vieta, kur izdod un atkal noliek grāmatas atpakaļ. Tā ir vieta, kur katrs lasītājs tiek gaidīts ar prieku un palīdzība ikvienam lasītājam ir pašsaprotama un nāk no sirds.

Kādā pēcpusdienā sapratu, kāpēc RTU Zinātniskajai bibliotēkai, kas pārstāv moderno inženierzinātnēs Latvijas mērogā, nav tās modernākās durvis. Ieejot, piemēram, LNB, sagaida virpuļdurvis un tas liekas mūsdienīgi, moderni, ērti. Bet RTU bibliotēkas durvis jāver pašiem. Man nav problēmu, bet tikai tagad, pēc tik daudziem gadiem ejot pa daudzajām RTU ZB durvīm sapratu, kāpēc tā. Lai audzinātu mūsu studentus par džentlmeņiem. Nopietni! Ne vienreiz vien pieejot pie durvīm pēkšņi man tās piedāvā atvērt kāds no studentiem un to var darīt tikai tad, ja durvīm nav automātikas. Nezinu gan, vai tāda bijusi arhitektu un inženieru iecere, bet rezultāts ir patiesi audzinošs.  Man patīk un citas durvis es nekad negribētu. Novēlu saglabāt  durvis, kuras jāatver pašiem.