Kādu no Latvijas bibliotēkām apmeklēju ne retāk kā reizi
mēnesī, dažreiz pat vairākas reizes nedēļā. Man bibliotēka ir vieta, kur iegūt
informāciju un precizējumus zinātniskajam darbam, kur mierīgi pasēdēt un kaut
ko jaunu uzzināt, vieta, kur patīkami pavadīt laiku, vienalga kādu – brīvo,
darba, atvaļinājuma….
Bibliotēkas ir dažādas un tur strādā dažādas bibliotekāres,
izņemot vien laikam LNB, kur ir arī bibliotekāri - vīrieši, kas apkalpo
lasītājus. Līdz ar sievietēm bibliotēkās ienācis daudz sievišķīguma – ir strādāts
pie vizuālā tēla: pie sienām redzamas gleznas, fotogrāfijas, tiek rīkotas
izstādes, visur daudz puķu. Arī RTU Zinātniskajā bibliotēkā, kas pēdējo 100
gadu laikā no iestādes, kur saimniekoja galvenokārt vīrieši, kļuvusi par
sieviešu pārvaldītu, apsaimniekotu, aprūpētu iestādi. Nedomāju, ka tas ir
slikti un feminizācija bibliotēkā ienes kaut ko ļoti būtisku un nepieciešamu
studentiem – mātišķās rūpes.
Dzīvojam laikmetā, kad teju viss atrodams katalogos, daļa
literatūras pat digitalizēta un tomēr ir patīkamāk, ja bibliotekāres kā tādas
skudriņas izlien no visiem iespējamiem kabinetiem un krātuvēm, lai palīdzētu
lasītājiem, kuriem vajag tūlīt un ļoti, ļoti….
RTU Zinātniskās bibliotēkas lasītāji ir īpaši – reti kad te
ieklīst, acīmredzot, tie, kas nav piederīgi RTU vai kādai citai augstskolai. Te
ir līdzīgs līmenis starp bibliotekārēm un lasītājiem. Bibliotekāres augstāko
izglītību jau ieguvušas, arī lasītāji -
RTU mācībspēki, bet studentiem tas ir sapnis, mērķis, dzīves uzstādījums. Nez
kāpēc man liekas, ka bibliotekāres atceras savus studiju gadus un saprot, cik
svarīgi saņemt nepieciešamo literatūru un laipnu konsultāciju, parunāties.
Labās emocijas lasītāji aiznes līdzi ne tikai vienam vakaram, tas mirklis var
būt krietni garāks.
Esmu RTU lasītāja jau turpat 30 gadus. Daļēji ir mainījies
bibliotēkas personāls, taču vairums darbinieču un darbinieku arī! strādā te
ilgus gadus, kas ir pozitīvi vērtējams. Personāls zina gan mācībspēku, gan
studentu vēlmes, parašas, arī stiķus un niķus. Tas ir pamats, lai darbs un
apkalpošana būtu augstā līmenī.
Es tikai nojaušu, ka lasītāju vairums bibliotēkas darbu
novērtē pozitīvi, taču esmu bijusi lieciniece arī tam, kā pie šāda vērtējuma
tikt. Minēšu divus piemērus. Nupat martā kāda citas augstskolas studente ienāca
bibliotēkā ar visai specifisku jautājumu : Vai viņai var iedot literatūru, kas
saistīta ar RTU pirmsākumiem, likumdošanu, lēmumiem, studentu un mācībspēku
tiesībām? Tas ir ļoti specifisks temats un nez vai norādot uz 2 – 3 grāmatām,
studente būtu bijusi apmierināta. Bet ir taču RTU Vēstures muzejs un vēstures pētnieki!
Bibliotekāre Jolanta neapjuka un nolēma konsultēties, lai viņas palīdzība būtu
maksimāla. Tā nu sagadījās, ka tobrīd biju bibliotēkas tuvumā un varēju
palīdzēt, taču darbiniece jautāja, kādu grāmatu viņai pameklēt vēl uz rītdienu,
kad studente nāks atkal…
Otrs piemērs ir par RTU Zinātniskās bibliotēkas Retumu
nodaļu. Kārtojot to, kas bija
neaprakstīts un nezināms lasītājiem, bibliotekāre Brigita meklēja ziņas
internetā, grāmatās un lūdza arī zinātnieku speciālistu padomu, lai atšifrētu
grāmatzīmes, noteiktu grāmatu vērtību, rokrakstu autorus u.c. Tas ir viņas
darbs, taču ar kādu entuziasmu viņa to
veica! Kad reiz iegāju apskatīties, kādas bagatības Retumu nodaļā atrodas,
sastapu bibliotekāri ar mirdzošām acīm, skaisti, gaumīgi un eleganti
tērptu. Kad apjautājos par vērtīgo un
interesanto, viņa eleganti staigāja starp plauktiem un mīļi uzrunāja dažādus
izdevumus, rādīja, stāstīja un viņas darbā nebija ne vēsts no rutīnas un noguruma. Todien aizgāju no bibliotēkas
apgarota un smaidīga, jo redzēju cilvēku, kas mīl savu darbu un mīlestībā pret
bibliotēkas krājumu prot dalīties ar citiem. Tad ir vērts kļūt par bibliotekāru,
jo no viņa ir atkarīgs, ko, kā un vai vispār mēs atradīsim, no viņa ir atkarīga
lasītāju mīlestība pret rakstīto.
RTU ZB nav tikai vieta, kur izdod un atkal noliek grāmatas
atpakaļ. Tā ir vieta, kur katrs lasītājs tiek gaidīts ar prieku un palīdzība ikvienam
lasītājam ir pašsaprotama un nāk no sirds.
Kādā pēcpusdienā sapratu, kāpēc RTU
Zinātniskajai bibliotēkai, kas pārstāv moderno inženierzinātnēs Latvijas
mērogā, nav tās modernākās durvis. Ieejot, piemēram, LNB, sagaida virpuļdurvis
un tas liekas mūsdienīgi, moderni, ērti. Bet RTU bibliotēkas durvis jāver
pašiem. Man nav problēmu, bet tikai tagad, pēc tik daudziem gadiem ejot pa
daudzajām RTU ZB durvīm sapratu, kāpēc tā. Lai audzinātu mūsu studentus
par džentlmeņiem. Nopietni! Ne vienreiz vien pieejot pie durvīm pēkšņi man tās
piedāvā atvērt kāds no studentiem un to var darīt tikai tad, ja
durvīm nav automātikas. Nezinu gan, vai tāda bijusi arhitektu un inženieru
iecere, bet rezultāts ir patiesi audzinošs. Man patīk un citas
durvis es nekad negribētu. Novēlu saglabāt durvis, kuras jāatver pašiem.
