Rīgas Centrāltirgus toreiz un tagad.

Turpinot trešās grāmatas “Rīgas pilsētas Centraltirgus izbūve 1924–1930” stāstu Brigita ar fotoaparātu ir izstaigājusi Centrāltirgus apkārtni un dod mums iespēju salīdzināt senās fotogrāfijas un mūsdienu skatu.

Attēlā redzamais skats fotografēts no tagadējā zivju paviljona.

Debarkadera būvniecība

Dzelzceļa uzbērums

Kanālmalas krastu nostiprināšana toreiz.

Kanālmalas krastu nostiprināšana tagad

Būvbiroja locekļi

Grāmatu stāsti … 3.stāsts.

Šoreiz RTU Zinātniskās bibliotēkas Retumu lasītavas vadītāja Brigita Ālere sagatavojusi stāstu par fotogrāfiju  albūmu “Rīgas pilsētas Centraltirgus izbūve 1924–1930” no arhitektūras vēsturei veltītās izstādes RTU Zinātniskās bibliotēkas Retumu lasītavā.

Šajā albūmā ievietotās fotogrāfijas parāda visu tirgus būvniecības gaitu, sākot ar cepelīnu angāru nojaukšanu Vaiņodē, beidzot ar tirgus atklāšanu 1930.gada 1.novembrī.

Neliela atkāpe vēsturē – jau 1909. gadā Rīgas pilsētas vadība izteica nepieciešamību par Centrālā tirgus ierīkošanu, bet Pirmais Pasaules karš apturēja šīs ieceres realizāciju.

1922. gada 28. decembrī Rīgas dome pieņēma lēmumu par centrālā pilsētas pārtikas tirgus ierīkošanu un celtniecību.

Tirgus projekts tika izstrādāts pilsētas arhitekta Pāvila Dreimaņa vadībā. Tā izstrādē piedalījās arī inženieris Vasilijs Isajevs, arhitekts Pāvils Pavlovs un būvinženieris Georgs Tolstojs. Celtniecības uzraudzībai nodibināja īpašu tirgus būves komisiju, kuras priekšsēdētājs bija inženieris Jānis Jagars (studējis RPI Mehānikas fakultātē (1911-1917), Baltijas Tehniskās augstskolas absolvents).

Tika pieņemts lēmums par interesantu un ļoti saimniecisku risinājumu – nevis visas būves celt no jauna, bet tirgus ierīkošanai no valdības atpirkt Pirmā pasaules kara laikā ķeizariskās Vācijas armijas Vaiņodē izbūvētos dirižabļu (cepelīnu) lidostas angārus. 

Sākotnēji bija iecerēts cepelīnu angārus ( katra angāra augstums bija 37,4 m, platums 47,2 m, garums 240 m) kā tirgus paviljonus saglabāt to oriģinālā izskatā, bet tie neatbilda moderna tirgus sanitārajām prasībām — lielais augstums radītu plašas temperatūras svārstības un trūktu nepieciešamā aprīkojuma tik liela tilpuma apsildīšanai un saimnieciskai ekspluatācijai, tādēļ nolēma izmantot tikai angāru augšējās, noslēdzošās fermu daļas, pašas celtnes ceļot no mūra un dzelzsbetona. 

Tirgus celtniecības darbus uzsāka 1924. gada jūnijā, vispirms nojaucot divas rindas tā saucamo sarkano spīķeru, kuri bija uzcelti 19. gadsimta beigās. Projekts paredzēja piecus paviljonus: lielāko (5000 m²) iecerēja vairumtirdzniecībai un gaļas apstrādei, bet mazākos, katru pa 2592 m² — mazumtirdzniecībai. Pēc konstrukciju pielāgošanas haļļu augstums bija 20,5 m, platums — 35 m.

Attēlā redzama cepelīnu angāru nojaukšana Vaiņodē. Pirmo angāru nojauca ar pārvietojamu dzelzs torņu palīdzību. Gadījās arī neveiksme – torņa sabrukšana trošu nevienmērīgas savilkšanas dēļ. Šis starpgadījums arī ir iemūžināts fotogrāfijās. Otro angāru nojauca ar mastu palīdzību. Albūmā redzamajās fotogrāfijās otrā angāra nojaukšana iemūžināta ļoti detalizēti – pa posmiem. 

Visas piecas ēkas tika celtas uz betona pamatiem, pagraba telpām izmantoti dzelzsbetona pārsegumi, bet ēku sienas būvētas no ķieģeļiem. Ēku pārsegumus izveidoja no angāru pārsegumu kopnēm, kas tika apsegtas ar arkām.

Jauno tirgu būvēja savam laikam ļoti modernu, ar milzīgām saldēšanas iekārtām, 1258 kvadrātmetrus lielu saldētavu, liftiem kravas pārvešanai visos angāros, iespaidīgām noliktavām un ejām pagrabos, kas piegādātājiem ļāva nodrošināt ērtu piekļuvi visiem paviljoniem.

Kravas sākumā veda arī pa kanālu, no kura paviljonos varēja nokļūt pa divām ejām. Preces līdz Otrajam pasaules karam piegādāja arī pa dzelzceļu. Vēl tagad saglabājies perons un debarkaders preču izkraušanai starp kanālu un mūsdienu Gaļas paviljonu. 

Pārtikas produktu stendi – gaļas produktu, piena produktu, augļu, miltu un lašu stendi.

Lai tirgum varētu brīvi piekļūt pircēji, gar jaunceltnēm un tālāk pa 13. janvāra ielu izveidoja tramvaju maršrutu apli un pār kanālu uzbūvēja divus tiltus.

Centrāltirgus tika atklāts 1930. gada 1.novembrī ar Centrāltirgus būves komisijas priekšsēdētāja, pilsētas valdes locekļa, inženiera Jāņa Jagara runu. 

Pārtikas tirdzniecība Centrāltirgū sākās 1930. gada 10. novembrī un tas bija tajā laikā lielākais un modernākais tirgus Eiropā.

Grāmatu stāsti … Turpinājums …

Turpinām stāstu par grāmatām.  Šoreiz Retumu lasītavas vadītāja Brigita Ālere aicina ielūkoties mums jau zināmā arhitekta un RPI docenta Eduarda Kupfera (1873-1919)  otrajā grāmatā “Strādnieku dzīvojamā māja strādnieku dzīvokļu un ļaužu uzturas līdzekļu izstādē”, Rīgā, 1907.gadā.

Kā jau iepriekš stāstīts, Eduards Kupfers nāk no senas Kurzemes mācītāju, skolotāju, ārstu un zinātnieku dzimtas. Studiju gados viņš daudz ceļoja, līdz ar to labi iepazina pilsētbūvniecības principus daudzās valstīs.

1907.gadā E.Kupfers aktīvi piedalījās izstādes “Strādnieku dzīvojamā māja” organizēšanā un saņēma godalgas gan par divdzīvokļu mājas plāniem, gan par mēbeļu projektiem. Šīs izstādes materiāli ir izdoti atsevišķā grāmatā E.Kupfera sakārtojumā, kurā autors diezgan detalizēti stāsta par izstādes veidošanas principiem un godalgoto autoru darbiem.

Lūk, ko raksta pats Eduards Kupfers:

“Šī raksta nolūks – dot pārskatu par izstādē uzstādītiem strādnieku dzīvokļiem līdz ar viņu ierīkojumiem. Ikvienam strādnieku dzīvoklim pienāktos būt tādam, ka tas pie maza samēra pietiktu mājas dzīves vajadzībām. Labam dzīvoklim – arī strādnieka dzīvoklim – jākalpo veselīgai ģimenes dzīves attīstībai; tam vajag noderēt tiklab par omulīgu uzturas vietu, kā arī modināt jautru sajūtu. No ģimenes, no dzīvokļa tiek iznesta ārējā dzīvē sirsnīga saprašana uz cēlu un daiļu, tiek modināta mīlestība uz kārtību, paveicināta patika uz darbu, nodibināta ģimenes labklājība.”

Šī izstāde ir pirmā tā laika Krievijā, kurā mēģināts risināt strādnieku dzīvokļu jautājumu.

Kādai tad ir jābūt strādnieku mājai?

Un grāmatas autors sniedz skaidrojumu – “Strādnieku mājai pēc iespējas jābūt tuvu darba vietai, lai tā patiesībā noderētu par atpūtas vietu un strādnieks savā ģimenē pēc iespējas daudz varētu izlietot no sava svabadā laika. Šejienes apstākļos vienai strādnieku ģimenei vajadzīga vismazākais viena prāva dzīvojamā istaba līdz ar ķēķi un citām blakus telpām, kas attiecas uz satiksmi un ērtību, kā priekšnamu, trepēm, atejas vietu, pieliekamo kambari, pagrabu un bēniņiem, ja iespējams arī vēl vienu kambari kā guļamistabu vienai vaj vairāk pie ģimenes piederīgām pieaugušām personām.”

Tālāk grāmatā uzsvērts, ka strādnieka miteklim jābūt pietiekoši plašam ar lieliem logiem, labu vēdināšanu, kā arī gaumīgi iekārtotam. Ne velti tika izsludināts projektu konkurss ne tikai pašām ēkām, bet arī atsevišķs konkurss mēbelēm un telpu iekārtojumam.

Eduards Kupfers raksta – “Lai tehniskā un praktiskā ziņā izpildītu izstādes sprausto uzdevumu, proti gādātu paraugus strādnieku mājām, kuras piemērotas vietējiem apstākļiem, izstādes komiteja griezās pie arhitektu biedrības Rīgā ar lūgumu, lai pēdējā viņai šinī ziņā sniegtu arodniecisku pabalstu. Arhitektu biedrība labprāt pakalpoja šim vispār noderīgam uzņēmumam un – ievērojot īso laiku un šauros naudas līdzekļus – viņas locekļu starpā izrakstīja sacīksti uz godalgām, lai iegūtu plānus priekš strādnieku dzīvojamās mājas, kas piemērota Rīgas apstākļiem.”

Tika piešķirtas 2 godalgas – I godalga 75 rubļu apmērā tika arhitektiem K.Pēkšēnam un E. Laubem, bet II godalga 50 rubļu apmērā tika piešķirta RPI docentam, arhitektam Eduardam Kupferam. Šie godalgotie projekti tad arī tika realizēti šajā izstādē.

Tālāk atkal teksts no  grāmatas – “Izstāde bija izraudzījuse par savu sevišķu uzdevumu uzstādīt pilnīgu strādnieku dzīvokļu ierīkojumu. Lai šo jautājumu pienācīgi apstrādātu un mazturīgai šķirai vestu tuvāku viņa racionālu atrisinājumu, izstādes komiteja arī šinī lietā griezās pie arhitektu biedrības. Tā 1906.gada decembrī, lai iegūtu projektus vajadzīgiem ierīkojuma priekšmetiem strādnieka dzīvoklī, izrakstīja vispārēju sacensību Baltijas provincēs zem sekojošiem nosacījumiem:

Sacensība aptver istabas un ķēķa ierīkojumu un proti top prasīts:

         Dzīvojamai istabai:

                              1 lielais ģimenes galds priekš 4-6 personām

                              1 mazs darba galds

                              apmēram 6 krēsli (divējāda tipa)

                              1 beņķis – ar kasti zem sēdekļa

                              1 vaj 2 istabas lietas veļai, drēbēm un māju rīkiem

                              1 pāris gultu (eventueli dubultgulta)

                              1 bērnu gulta

                              1 mazgājamais galdiņš

                   Ķēķim:

                            1 galds ar lietojamu pagaldi

                            2 soliņi

                            1 plaukts ķēķa traukiem.

Visām mēbelēm vajag būt pēc iespējas lietderīgām un lētām – vienkāršu, bet patīkamu veidu, kurām vienība.”

Arī šajā konkursā II godalgu saņēma Eduards Kupfers. Pavisam tika iesniegti 26 projekti, 7 atzīti par neatbilstošiem, no atlikušajiem godalgoti tikai 3.

Arhitekts Eduards Kupfers vienmēr uzsvēra 20.gadsimta pilsētnieka nepieciešamību pēc veselībai nekaitīga un psiholoģiski labvēlīga mājokļa. Tāpēc liela nozīme ir dārzam, kas sniedz gan atpūtu un prieku, gan iztikšanu.

Autors raksta – “Tur ārā aiz pagalma atronas tukšs tīrums.  Lāpstu rokā un nedzīvais zemes gabaliņš pārvēršas par dārzu. Tur tad drīzi vien mazos laukumos kārtīgi sadalītas rindojas dobe pie dobes priekš mājas mātes, priekš ķēķa un pagraba vajadzībām. Ogu krūmi un augļu koki šos stādījumus ierobežo. Bet priekšā uz maza apaļuma un kā izgreznojums turpmākām  sakņu dobēm pavasaros uzzied leknā pilnībā pašaudzinātas puķes: vijolītes, gailenītes, Marijas puķītes, raibie smaržojošie sīpoli, tālāk: neļķes un lefkojas, rezēdas un pamātītes, asteres, ģerānijas, jurģīnes. Pie ieejas dārziņā tikpat kā taisnas sveces stāv koku rozes, un saules puķes noliec smagi galvas, sarkanas magones un tītiņi mums sveicina pretim aiz sētas. Šinī maigā košumā strādnieks čakls un jautrs strādā pa savām brīvstundām. Pie godīga dienas darba tas var aiztaupīt laiku un naudu, lai še priekš savas mājas strādātu tālāk. Viņam apkārt tā laime, visi priecīgi grābj un ravē, strādā darbu, kas pašiem patiešām patīk – patīkams rosīgs skats.”

Tālāk var aplūkot izstādes eksponātus fotoattēlos.

Grāmatu stāsti

Laikā, kad ne visi bibliotēkas pakalpojumi ir pieejami lietotājiem, un nav iespējams apskatīt klātienē arhitektūras izglītībai veltīto ekspozīciju RTU Zinātniskās bibliotēkas Retumu lasītavā, Brigita Ālere (Retumu lasītavas vadītāja) aicina virtuāli ieskatīties izstādē izlikto grāmatu lapaspusēs...

Šoreiz stāsts par Rīgas politehniskā institūta docenta, arhitekta Eduarda Kupfera (1873-1919) 1914.gadā Pēterburgā izdoto grāmatu “Dzīvojamā ēka”.

Eduards Kupfers nāk no senas Kurzemes mācītāju, skolotāju, ārstu un zinātnieku dzimtas. Studiju gados viņš daudz ceļoja, līdz ar to labi iepazina pilsētbūvniecības principus Vācijā, Itālijā, Šveicē, Beļģijā, Somijā u.c. Eiropas valstīs. Īpašu vērību arhitekts veltīja modernās dzīvojamās ēkas uzbūvei un iekārtojumam gan Rīgas elitārajos, gan rūpnīcu rajonos. 1907.gadā E.Kupfers aktīvi piedalījās izstādes “Strādnieku dzīvojamā māja” organizēšanā un saņēma godalgas gan par divdzīvokļu mājas plāniem, gan par mēbeļu projektiem. Šīs izstādes materiāli ir izdoti atsevišķā grāmatā E.Kupfera sakārtojumā. Arī šī grāmata ir apskatāma izstādē, bet par to būs atsevišķs stāsts.

Eduards Kupfers pazīstams arī kā viens no Mežaparka ēku projektētājiem. Savus teorētiskos villu kolonijas izveides principus publicēja rakstā “Villu kolonija Ķeizervalde pie Rīgas” ( Kupfer E. Die Willenkolonie Kaiserwald bei Riga // Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.- 1908, 122.-130.lpp.). Šajā apcerē arhitekts uzsvēra 20.gadsimta pilsētnieka nepieciešamību pēc veselībai nekaitīga un psiholoģiski labvēlīga mājokļa. Tāda mājokļa vislabākā atrašanās vieta būtu ārpus pilsētas. Vislabāk – pilnīgi savrupa māja vienai ģimenei, kuru apvieno izpratne par dzīvesveidu, par darbu un atpūtu. Tāda Eduardam Kupferam šķita laikmeta izvirzītā prasība modernajai arhitektūrai un 20.gadsimta pilsētbūvniecībai.

Un tagad aicinām ielūkoties grāmatas “Dzīvojamā ēka” lapaspusēs.

450 lapaspušu biezajā grāmatā aprakstīta dzīvojamās ēkas vēsturiskā attīstība, dzīvojamo ēku veidi, dzīvojamo telpu formas un iekārtojums u.c. jautājumi. Grāmatā ir bagātīgs ilustratīvais materiāls gan ar savrupmāju un īres namu attēliem, gan arī ar strādnieku māju un vasarnīcu attēliem.

Divdzīvokļu īres nams Zasulaukā, arhitekts E.Kupfers.

Mēs varam apskatīt gan vidusslāņa savrupmājas pilsētā un laukos, gan arī daudzdzīvokļu īres namus.

Savrupmāja Rīgā, arh. H.Šēls

Savrupmāja Tīringenē

Īres nams Rīgā, arh. A.Reinbergs

Īres nams Rīgā, arh. E.Laube

Arhitekts Eduards Kupfers projektējis vairākas savrupmājas Mežaparkā, kuras arī var aplūkot šajā grāmatā.

Mežaparks grāmatā dēvēts par Carskij ļes (Царский Лес)

Vairākas nodaļas grāmatā atvēlētas dažādu telpu iekārtojumam.

Bērnistabas iekārtojums Vīnē un Minhenē

Dāmu kabinets. Minhene

Vannas istabas iekārtojums Amerikā

Ēdamtelpa  pilsētas un lauku mājā

E.Kupfers daudz domājis ne tikai par strādniekiem domātu ēku projektiem, bet arī par to telpu aprīkojumu.

Liela sadaļa grāmatā veltīta strādnieku kolonijām, rindu mājām un dārzu pilsētām.

Viendzīvokļu rindu māja Drēzdenes dārzu pilsētā Hellerau

Mūsdienu progresīvajā pilsētbūvniecībā dārzu pilsētas ir ar augstu kultūrvēsturisko nozīmi, uzskatīja arhitekts Eduards Kupfers.