Grāmatu stāsti … Turpinājums …

Turpinām stāstu par grāmatām.  Šoreiz Retumu lasītavas vadītāja Brigita Ālere aicina ielūkoties mums jau zināmā arhitekta un RPI docenta Eduarda Kupfera (1873-1919)  otrajā grāmatā “Strādnieku dzīvojamā māja strādnieku dzīvokļu un ļaužu uzturas līdzekļu izstādē”, Rīgā, 1907.gadā.

Kā jau iepriekš stāstīts, Eduards Kupfers nāk no senas Kurzemes mācītāju, skolotāju, ārstu un zinātnieku dzimtas. Studiju gados viņš daudz ceļoja, līdz ar to labi iepazina pilsētbūvniecības principus daudzās valstīs.

1907.gadā E.Kupfers aktīvi piedalījās izstādes “Strādnieku dzīvojamā māja” organizēšanā un saņēma godalgas gan par divdzīvokļu mājas plāniem, gan par mēbeļu projektiem. Šīs izstādes materiāli ir izdoti atsevišķā grāmatā E.Kupfera sakārtojumā, kurā autors diezgan detalizēti stāsta par izstādes veidošanas principiem un godalgoto autoru darbiem.

Lūk, ko raksta pats Eduards Kupfers:

“Šī raksta nolūks – dot pārskatu par izstādē uzstādītiem strādnieku dzīvokļiem līdz ar viņu ierīkojumiem. Ikvienam strādnieku dzīvoklim pienāktos būt tādam, ka tas pie maza samēra pietiktu mājas dzīves vajadzībām. Labam dzīvoklim – arī strādnieka dzīvoklim – jākalpo veselīgai ģimenes dzīves attīstībai; tam vajag noderēt tiklab par omulīgu uzturas vietu, kā arī modināt jautru sajūtu. No ģimenes, no dzīvokļa tiek iznesta ārējā dzīvē sirsnīga saprašana uz cēlu un daiļu, tiek modināta mīlestība uz kārtību, paveicināta patika uz darbu, nodibināta ģimenes labklājība.”

Šī izstāde ir pirmā tā laika Krievijā, kurā mēģināts risināt strādnieku dzīvokļu jautājumu.

Kādai tad ir jābūt strādnieku mājai?

Un grāmatas autors sniedz skaidrojumu – “Strādnieku mājai pēc iespējas jābūt tuvu darba vietai, lai tā patiesībā noderētu par atpūtas vietu un strādnieks savā ģimenē pēc iespējas daudz varētu izlietot no sava svabadā laika. Šejienes apstākļos vienai strādnieku ģimenei vajadzīga vismazākais viena prāva dzīvojamā istaba līdz ar ķēķi un citām blakus telpām, kas attiecas uz satiksmi un ērtību, kā priekšnamu, trepēm, atejas vietu, pieliekamo kambari, pagrabu un bēniņiem, ja iespējams arī vēl vienu kambari kā guļamistabu vienai vaj vairāk pie ģimenes piederīgām pieaugušām personām.”

Tālāk grāmatā uzsvērts, ka strādnieka miteklim jābūt pietiekoši plašam ar lieliem logiem, labu vēdināšanu, kā arī gaumīgi iekārtotam. Ne velti tika izsludināts projektu konkurss ne tikai pašām ēkām, bet arī atsevišķs konkurss mēbelēm un telpu iekārtojumam.

Eduards Kupfers raksta – “Lai tehniskā un praktiskā ziņā izpildītu izstādes sprausto uzdevumu, proti gādātu paraugus strādnieku mājām, kuras piemērotas vietējiem apstākļiem, izstādes komiteja griezās pie arhitektu biedrības Rīgā ar lūgumu, lai pēdējā viņai šinī ziņā sniegtu arodniecisku pabalstu. Arhitektu biedrība labprāt pakalpoja šim vispār noderīgam uzņēmumam un – ievērojot īso laiku un šauros naudas līdzekļus – viņas locekļu starpā izrakstīja sacīksti uz godalgām, lai iegūtu plānus priekš strādnieku dzīvojamās mājas, kas piemērota Rīgas apstākļiem.”

Tika piešķirtas 2 godalgas – I godalga 75 rubļu apmērā tika arhitektiem K.Pēkšēnam un E. Laubem, bet II godalga 50 rubļu apmērā tika piešķirta RPI docentam, arhitektam Eduardam Kupferam. Šie godalgotie projekti tad arī tika realizēti šajā izstādē.

Tālāk atkal teksts no  grāmatas – “Izstāde bija izraudzījuse par savu sevišķu uzdevumu uzstādīt pilnīgu strādnieku dzīvokļu ierīkojumu. Lai šo jautājumu pienācīgi apstrādātu un mazturīgai šķirai vestu tuvāku viņa racionālu atrisinājumu, izstādes komiteja arī šinī lietā griezās pie arhitektu biedrības. Tā 1906.gada decembrī, lai iegūtu projektus vajadzīgiem ierīkojuma priekšmetiem strādnieka dzīvoklī, izrakstīja vispārēju sacensību Baltijas provincēs zem sekojošiem nosacījumiem:

Sacensība aptver istabas un ķēķa ierīkojumu un proti top prasīts:

         Dzīvojamai istabai:

                              1 lielais ģimenes galds priekš 4-6 personām

                              1 mazs darba galds

                              apmēram 6 krēsli (divējāda tipa)

                              1 beņķis – ar kasti zem sēdekļa

                              1 vaj 2 istabas lietas veļai, drēbēm un māju rīkiem

                              1 pāris gultu (eventueli dubultgulta)

                              1 bērnu gulta

                              1 mazgājamais galdiņš

                   Ķēķim:

                            1 galds ar lietojamu pagaldi

                            2 soliņi

                            1 plaukts ķēķa traukiem.

Visām mēbelēm vajag būt pēc iespējas lietderīgām un lētām – vienkāršu, bet patīkamu veidu, kurām vienība.”

Arī šajā konkursā II godalgu saņēma Eduards Kupfers. Pavisam tika iesniegti 26 projekti, 7 atzīti par neatbilstošiem, no atlikušajiem godalgoti tikai 3.

Arhitekts Eduards Kupfers vienmēr uzsvēra 20.gadsimta pilsētnieka nepieciešamību pēc veselībai nekaitīga un psiholoģiski labvēlīga mājokļa. Tāpēc liela nozīme ir dārzam, kas sniedz gan atpūtu un prieku, gan iztikšanu.

Autors raksta – “Tur ārā aiz pagalma atronas tukšs tīrums.  Lāpstu rokā un nedzīvais zemes gabaliņš pārvēršas par dārzu. Tur tad drīzi vien mazos laukumos kārtīgi sadalītas rindojas dobe pie dobes priekš mājas mātes, priekš ķēķa un pagraba vajadzībām. Ogu krūmi un augļu koki šos stādījumus ierobežo. Bet priekšā uz maza apaļuma un kā izgreznojums turpmākām  sakņu dobēm pavasaros uzzied leknā pilnībā pašaudzinātas puķes: vijolītes, gailenītes, Marijas puķītes, raibie smaržojošie sīpoli, tālāk: neļķes un lefkojas, rezēdas un pamātītes, asteres, ģerānijas, jurģīnes. Pie ieejas dārziņā tikpat kā taisnas sveces stāv koku rozes, un saules puķes noliec smagi galvas, sarkanas magones un tītiņi mums sveicina pretim aiz sētas. Šinī maigā košumā strādnieks čakls un jautrs strādā pa savām brīvstundām. Pie godīga dienas darba tas var aiztaupīt laiku un naudu, lai še priekš savas mājas strādātu tālāk. Viņam apkārt tā laime, visi priecīgi grābj un ravē, strādā darbu, kas pašiem patiešām patīk – patīkams rosīgs skats.”

Tālāk var aplūkot izstādes eksponātus fotoattēlos.