LIBER KONFERENCE “BIBLIOTĒKAS PĒTNIECĪBAI UN INOVĀCIJĀM”

 

Rīgas Politehnikuma inženieru nodaļas absolventam Gustavam Ādolfam Agtem – 170

RTU Zinātniskās bibliotēkas Retumu lasītavas vadītāja Brigita Ālere bibliotēkas 5.stāvā Retumu lasītavā aicina apskatīt divas izstādes. Viena no tām veltīta Rīgas Politehnikuma inženierzinātņu nodaļas absolventam Gustavam Ādolfam Agtem, kuram šogad aprit 170 gadu jubileja. 

Viņš bija vācbaltiešu izcelsmes inženieris. Viņa lielākie nopelni saistāmi ar darbību Rīgas galvenā inženiera amatā. Viņa vadībā uzcelti Lielie Spīķeri, ostas elevators, tiltiņš pār kanālu pie Bastejkalna. No 1899.gada līdz 1906.gadam viņš bija Rīgas ielu dzelzceļu  akciju sabiedrības vadītājs. 1901.gadā tika atklāta pirmā elektriskā tramvaja satiksme. Gustavs Ādolfs Agte ir arī viens no Mežaparka apbūves rajona pamatlicējiem. Izstādē var aplūkot daļu no Ādolfa Agtes privātbibliotēkas kolekcijas. 

No pasta ratiem līdz tvaika rumakiem…

 

Ekspozīcija veltīta Dzelzceļa vēsturei un sastāv no 2 daļām – viena stāsta par dzelzceļa attīstību pasaulē, otra – par dzelzceļa vēsturi Latvijā.

Izstādi veidojusi un ar ekspozīciju iepazīstina RTU Zinātniskās bibliotēkas Retumu lasītavas vadītāja Brigita Ālere.

Pirmie sliežu ceļi tika uzbūvēti jau XVI gadsimtā Vācijā. Sliedes bija no koka un vagonus pa tām vilka zirgi. XVIII gadsimtā jau sāka izmantot čuguna sliedes. Tomēr īstā dzelzceļa attīstība sākās ar tvaika mašīnas izgudrošanu. Pirmo tvaika lokomotīvi uzbūvēja 1804.gadā angļu konstruktors Ričards Trevitiks. Tomēr viņa izgudrotā lokomotīve izrādījās par smagu tā laika čuguna sliedēm. Apmēram 10 gadus vēlāk angļu inženieris Džordžs Stīvensons izgudroja vairākas veiksmīgas tvaika lokomotīvju konstrukcijas. 1825.gadā uzņēmumā “Robert Stephenson and Company” tika uzbūvēta pirmā lokomotīve ar nosaukumu Locomotion No.1, un šajā pašā gadā atklāja arī pirmo dzelzceļu starp Dārlingtonu un Stoktonu Anglijā. Pēc vairākiem gadiem Roberta Stefensona rūpnīcā ražotās lokomotīves nonāca arī Latvijā. 1858. gadā 40 lokomotīvju pasūtījumu veica Rīgas-Dinaburgas Dzelzceļa sabiedrība, savukārt 1860. gadā četras tvaika lokomotīves nopirka Krievijas Dzelzceļu galvenā sabiedrība, kura pārvaldīja Sanktpēterburgas-Daugavpils-Varšavas dzelzceļu. Bibliotēkas krājumā ir gan dažādas rokasgrāmatas dzelzceļa būvniecībā, dzelzceļa augstceltņu, tuneļu būvniecībā, gan arī mācību grāmatas par dzelzceļu, izdotas 19.gadsimta otrajā un 20.gadsimta pirmajā pusē. Izstādē var aplūkot arī vairākas rasējumu mapes – piem., 1915.gadā izdotais rasējumu albums 3daļās par pasažieru lokomotīves 1-3-1 uzbūvi, Vidussibīrijas dzelzceļa līnijas tilta pār Jeņiseju 1896.gada rasējumu mape, kā arī vairākas lielformāta fotogrāfiju mapes, kas stāsta gan par Ziemeļusūrijas dzelzceļa būvniecību 1894.–1897. gadā, gan par Rietumsibīrijas un Jekaterinburgas –Čeļabinskas dzelzceļa būvniecību 1892.–1896.gadā. 

Iespaidīgs ir A2 formāta fotogrāfiju albums par Austrumķīnas dzelzceļa būvniecību 1897. – 1903. gadā. Interesants izdevums ir 1930.gadā izdots Vācu dzelzceļa pārvaldes tehniskās nozares laikraksta tematiskā burtnīca “Lokomotīves šodien”. Uzmanību piesaista Maskavas–Kazaņas dzelzceļa biedrības dokumentu mape ar atskaitēm par ietaupītajiem līdzekļiem sniega tīrīšanai un sliežu ceļu remontdarbiem ziemas apstākļos. Atskaites ir par 1902./1903. gada ziemu līdz pat 1909./1910.gada ziemai.

Otra dzelzceļam veltītās izstādes daļa stāsta par tā attīstību Latvijā. Latvijas teritorijā dzelzceļus sāka būvēt Krievijas impērijas laikā. Pirmais vēstnesis bija Sankt-Pēterburgas – Varšavas dzelzceļa posma Ostrova – Dinaburga (Rītupe-Daugavpils) atklāšana 1860.gada 8.novembrī. Dzelzceļa projektēšana sākās daudz agrāk. 1847.gadā Rīgas Biržas komiteja vērsās pie Krievijas valsts iestādēm ar lūgumu ļaut būvēt dzelzceļu no Rīgas uz Dinaburgu (Daugavpili), ar iespēju vēlāk izbūvēt dzelzceļu no Daugavpils uz Krievijas centrālajām guberņām. Piecus gadus ilga Rīgas Biržas komitejas sarunas ar Krievijas impērijas valsts pārvaldes institūcijām, līdz 1852.gada maijā tika saņemta atļauja uzsākt tehniskos sagatavošanas darbus, bet 1853.gada maijā tika saņemta atļauja dibināt Rīgas – Dinaburgas dzelzceļa akciju sabiedrību.

1861.gada septembrī tika atklāta Rīgas – Dinaburgas dzelzceļa līnija, kad plkst.14.00 vienlaicīgi no Rīgas un Daugavpils (Dinaburga) ceļā devās pirmie vilcieni. Tas bija aizsākums vietējā dzelzceļa tīkla izveidei. Turpmākajos 40 gados notika strauja jaunā transporta līdzekļa  izplatība Baltijas guberņās. 20.gadsimta sākumā Latvijas teritorijā jau bija dzelzceļu tīkls 1927 km garumā, kuru veidoja sešas galvenās tranzīta maģistrāles un atsevišķi šaursliežu pievedceļi. Dzelzceļi darbojās saskaņā ar Krievijas impērijas normatīvajiem aktiem, un to galvenais uzdevums bija nodrošināt preču plūsmu starp Iekškrievijas guberņām un Baltijas jūras ostām. Izstādē apskatāmi vairāki interesanti izdevumi, kas atspoguļo dzelzceļa attīstību Latvijas teritorijā. Rīgas – Orlas dzelzceļš bija lielākā dzelzceļa kompānija, kuras pārvaldei tika uzcelta ēka tagadējā Gogoļa ielā 3. Izstādē var aplūkot šādus izdevumus: albums “Tilti uz Rīgas – Orlas  dzelzceļa līnijas”, Rīga – Orla dzelzceļa atskaite par artēzisko aku uzstādīšanu Rīgas dzelzceļa mezgla pārveides procesā 1902.–1906.gadā, kā arī albums par dzelzceļa Rīga – Bolderāja būvniecību. Šo līniju uzbūvēja, lai varētu ērtāk nogādāt uz Rīgu preces no Bolderājas ostas. Līdz ar šīs līnijas izbūvi tika uzcelts arī pirmais dzelzceļu tilts pār Daugavu Rīgā. Tilta galīgo projektu izstrādāja inženieri brāļi Strūves. Būvdarbus vadīja RPI profesors H.Besārs. Tilts bija paredzēts ne vien dzelzceļa satiksmei pa vienvirziena sliedēm, bet arī  gājējiem un pajūgiem. Jau pirms I Pasaules kara tilts tika atzīts par nepiemērotu pieaugošās dzelzceļa satiksmes vajadzībām, tāpēc 1914.gadā uzcēla jaunu dzelzceļa tiltu pār Daugavu. Vecais tilts stipri cieta gan I Pasaules kara, gan Bermonta uzbrukuma laikā. Tiltu atjaunot sāka 1924.gadā, bet galvenos atjaunošanas darbus veica 1937. un 1938.gadā. Izstādē var aplūkot unikālu LU docenta P.Pavulāna 1926.gadā izdotu darbu “Rīgas vecā dzelzs tilta atjaunošanas darbi” ar detalizētu darba procesu aprakstu un oriģinālfotogrāfijām, kā arī kāda LU Inženierzinātņu fakultātes studenta 1939.gada fotoalbumu “Rīgas vecā dz. Daugavas tilta pārbūves darbu fotoreportāža” ar unikālām tilta pārbūves darbu fotogrāfijām. Tajā redzams, ka ilgu laiku uz Daugavas bija divi dzelzceļa tilti. 1944.gada rudenī vācu armijai atkāpjoties tiltu pilnībā iznīcināja. Pēc kara to vairs neatjaunoja. Pateicoties Rail Baltica globālajam projektam pāri Daugavai atkal būs 2 dzelzceļa tilti.

Profesorei Emīlijai Gudriniecei 100

    Emīlija Gudriniece 

(1920. 03.08. - 2004. 04.10.) bija latviešu ķīmiķe. No 1978. gada — Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, no 1996. gada — valsts emeritētā zinātniece.

1948. gadā absolvējusi Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti. Pēc tam docējusi Latvijas Valsts universitātē līdz 1958. gadam, no 1956. līdz 1958. gadam bijusi Ķīmijas fakultātes dekāne.

1958. gadā sākusi pasniegt Rīgas Politehniskajā institūtā, divus gadus bijusi institūta zinātniskā prorektore (1959—1961). No 1963. līdz 1989. gadam vadījusi Organiskās sintēzes un biotehnoloģijas katedru, bija arī tās izveidotāja.

E.Gudriniece izstrādāja jaunu 1,3-diketonu sulfurēšanas un nitrēšanas metodi. Ir vairāk nekā 800 zinātnisko un populārzinātnisko rakstu autore.

    Kā veltījumu profesores simtgadei Zinātniskās bibliotēkas vecākās bibliotekāres Maija Piekuse, Dace Kivliša un sistēmbibliotekāre Oksana Zaiceva ir izveidojušas divas izstādes. 

    

    Daces veidotā izstāde “Profesores Emīlijas Gudrinieces darba un dzīves atspoguļojums” apskatāma Ķīmijas filialbibliotēkā darba laikā.  Tajā ir materiāli un eksponāti no E. Gudrinieces personīgā arhīva un no bibliotēkā pieejamajiem resursiem.

    Pirmo reizi Maija un Oksana sagatavojušas tik plašu virtuālo izstādi "Profesorei Emīlijai Gudriniecei 100". Izstāde stāsta par profesores dzīvesgājumu, darbību zinātnē un par viņas vaļaspriekiem. Ir arī publikaciju rādītājs un saņemtās balvas. Izstāde ir gan interesanta, gan labs pamudinājums apgūt virtuālo izstāžu veidošanu un izaicinājums katrai bibliotēkas darbiniecei atrast savu tēmu, ko parādīt citiem izstādē.

 

 

Rīgas Centrāltirgus toreiz un tagad.

Turpinot trešās grāmatas “Rīgas pilsētas Centraltirgus izbūve 1924–1930” stāstu Brigita ar fotoaparātu ir izstaigājusi Centrāltirgus apkārtni un dod mums iespēju salīdzināt senās fotogrāfijas un mūsdienu skatu.

Attēlā redzamais skats fotografēts no tagadējā zivju paviljona.

Debarkadera būvniecība

Dzelzceļa uzbērums

Kanālmalas krastu nostiprināšana toreiz.

Kanālmalas krastu nostiprināšana tagad

Būvbiroja locekļi

Grāmatu stāsti … 3.stāsts.

Šoreiz RTU Zinātniskās bibliotēkas Retumu lasītavas vadītāja Brigita Ālere sagatavojusi stāstu par fotogrāfiju  albūmu “Rīgas pilsētas Centraltirgus izbūve 1924–1930” no arhitektūras vēsturei veltītās izstādes RTU Zinātniskās bibliotēkas Retumu lasītavā.

Šajā albūmā ievietotās fotogrāfijas parāda visu tirgus būvniecības gaitu, sākot ar cepelīnu angāru nojaukšanu Vaiņodē, beidzot ar tirgus atklāšanu 1930.gada 1.novembrī.

Neliela atkāpe vēsturē – jau 1909. gadā Rīgas pilsētas vadība izteica nepieciešamību par Centrālā tirgus ierīkošanu, bet Pirmais Pasaules karš apturēja šīs ieceres realizāciju.

1922. gada 28. decembrī Rīgas dome pieņēma lēmumu par centrālā pilsētas pārtikas tirgus ierīkošanu un celtniecību.

Tirgus projekts tika izstrādāts pilsētas arhitekta Pāvila Dreimaņa vadībā. Tā izstrādē piedalījās arī inženieris Vasilijs Isajevs, arhitekts Pāvils Pavlovs un būvinženieris Georgs Tolstojs. Celtniecības uzraudzībai nodibināja īpašu tirgus būves komisiju, kuras priekšsēdētājs bija inženieris Jānis Jagars (studējis RPI Mehānikas fakultātē (1911-1917), Baltijas Tehniskās augstskolas absolvents).

Tika pieņemts lēmums par interesantu un ļoti saimniecisku risinājumu – nevis visas būves celt no jauna, bet tirgus ierīkošanai no valdības atpirkt Pirmā pasaules kara laikā ķeizariskās Vācijas armijas Vaiņodē izbūvētos dirižabļu (cepelīnu) lidostas angārus. 

Sākotnēji bija iecerēts cepelīnu angārus ( katra angāra augstums bija 37,4 m, platums 47,2 m, garums 240 m) kā tirgus paviljonus saglabāt to oriģinālā izskatā, bet tie neatbilda moderna tirgus sanitārajām prasībām — lielais augstums radītu plašas temperatūras svārstības un trūktu nepieciešamā aprīkojuma tik liela tilpuma apsildīšanai un saimnieciskai ekspluatācijai, tādēļ nolēma izmantot tikai angāru augšējās, noslēdzošās fermu daļas, pašas celtnes ceļot no mūra un dzelzsbetona. 

Tirgus celtniecības darbus uzsāka 1924. gada jūnijā, vispirms nojaucot divas rindas tā saucamo sarkano spīķeru, kuri bija uzcelti 19. gadsimta beigās. Projekts paredzēja piecus paviljonus: lielāko (5000 m²) iecerēja vairumtirdzniecībai un gaļas apstrādei, bet mazākos, katru pa 2592 m² — mazumtirdzniecībai. Pēc konstrukciju pielāgošanas haļļu augstums bija 20,5 m, platums — 35 m.

Attēlā redzama cepelīnu angāru nojaukšana Vaiņodē. Pirmo angāru nojauca ar pārvietojamu dzelzs torņu palīdzību. Gadījās arī neveiksme – torņa sabrukšana trošu nevienmērīgas savilkšanas dēļ. Šis starpgadījums arī ir iemūžināts fotogrāfijās. Otro angāru nojauca ar mastu palīdzību. Albūmā redzamajās fotogrāfijās otrā angāra nojaukšana iemūžināta ļoti detalizēti – pa posmiem. 

Visas piecas ēkas tika celtas uz betona pamatiem, pagraba telpām izmantoti dzelzsbetona pārsegumi, bet ēku sienas būvētas no ķieģeļiem. Ēku pārsegumus izveidoja no angāru pārsegumu kopnēm, kas tika apsegtas ar arkām.

Jauno tirgu būvēja savam laikam ļoti modernu, ar milzīgām saldēšanas iekārtām, 1258 kvadrātmetrus lielu saldētavu, liftiem kravas pārvešanai visos angāros, iespaidīgām noliktavām un ejām pagrabos, kas piegādātājiem ļāva nodrošināt ērtu piekļuvi visiem paviljoniem.

Kravas sākumā veda arī pa kanālu, no kura paviljonos varēja nokļūt pa divām ejām. Preces līdz Otrajam pasaules karam piegādāja arī pa dzelzceļu. Vēl tagad saglabājies perons un debarkaders preču izkraušanai starp kanālu un mūsdienu Gaļas paviljonu. 

Pārtikas produktu stendi – gaļas produktu, piena produktu, augļu, miltu un lašu stendi.

Lai tirgum varētu brīvi piekļūt pircēji, gar jaunceltnēm un tālāk pa 13. janvāra ielu izveidoja tramvaju maršrutu apli un pār kanālu uzbūvēja divus tiltus.

Centrāltirgus tika atklāts 1930. gada 1.novembrī ar Centrāltirgus būves komisijas priekšsēdētāja, pilsētas valdes locekļa, inženiera Jāņa Jagara runu. 

Pārtikas tirdzniecība Centrāltirgū sākās 1930. gada 10. novembrī un tas bija tajā laikā lielākais un modernākais tirgus Eiropā.